Asaras pār vaigiem straumēm līst. Un nav
iespējams tās apturēt nekā. Ne siltiem roku pieskārieniem. Ne laipniem vārdiem
kādiem. Tās cita rokas. Un cita lūpas vārdus izrunā. Ne Tava balss, ne Tu, ne
Tu. Vien tālumā kaut kur pūces balss. Aiz mežiem tāliem, tāliem. Tur tajā
tālumā egļu zaros kas mirdz. Vai sniega pārsla vai lietus lāse tā? Nē. Mana
salauztā sirds. Tapusi par kristāla lodīti mazu. Lai var ripot pasaulē tālajā.
Tevi sameklēt tai vajag ļoti. Senās teiksmas nevar bez beigām savām palikt.
Sudraba putns bez mājām klīst. Jau vairāki gadu simti tā. Viens divos likts.
Tālu, tālu projām viens no otra mēs. Katrs savā pasaul’s malā asaras lejot.
Mēnesnīcā pa debess plašo dārzu klīstot. Strūklaka dārza vidū klusi čukst.
Melnajā samtā sudraba meti teiksmu vijot. Velti, cilvēk, grāmatās to meklēt!
Tik sensena tā. Vien atblāzma no tās. Tavās acīs tika. Bet ... nenoticēji tai,
teici tie nieki vien un pasaulē atkal laimi meklēt devies prom. Ak, vai! Jo
tālāk iesi, jo tukšāks tapsi. Tā biju es, ko meklē tu. Visus šos gadu simtus
garos.
... aizgāji tālāk. Nenoticot
6.februāris 2011
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru