Vai ... vai

 Ik katram cilvēkam ir kāda tikai viņam vienīgajam iegūtā pieredze.  Un tā vienmēr ir unikāla, neatkārtojama. Citam – citāda un tāpat neatkārtojama, unikāla. Var būt kādas līdzības, kādas paralēles kādā brīdī. Bet tas arī ir viss. Jo katrs cilvēks ir unikāls, vienreizējs, ar savu „seju” – sajaukt nav iespējams. Pasaulē reiz tā tas ir iekārtots, ka ik katram ir sava vieta, ir savs laiks dots, ir savs ceļš ejamais. Ir brīži, kad šajā ceļā nākas iet kopā ar vēl kādu, sev līdzīgo vai tieši pretēji. Rodas konflikts vai pretēji. Kā visa rezultātā tiek dota iespēja atklāt vairāk un vairāk. Pirmāk par sevi pašu un ar laiku raisās atbilde uz slaveno jautājumu : „kas tu esi?/kas es esmu?”

It kā vienkārši atbildams jautājums, no pirmā acu uzmetiena. Un tajā „vienkāršībā” daudziem gadās iekrist kā karstos pelnos. Gadās apdedzināties. Tas vēl nekas. Gadās arī sadegt. Vai pastāv arī iespēja atdzimt no pelniem? Kā feniksam. Pastāv gan. Tad tas jau ir cits cilvēks. Pilnīgi cits. Tik reizēm kāda stīga atgādina „vecos laikus”. Tie jau nepazūd bez pēdām, kā vispār nebijuši. Kā nezūd tie cilvēki ar kuriem kopā iets kādreiz sen atpakaļ. Viena alga vai pa ceļa labo vai kreiso pusi iets. Ceļš jau sen ir palicis aiz muguras un it kā nekas vairs neliecina ka tāds vispār bija. Saka – aloties ir cilvēcīgi. Jā, cilvēcīgi. Nezūd un nepazūd it nekas, kas ir bijis cilvēka dzīves pagriezienos. Tas viss paliek kopā ar cilvēku. Atmiņās, sajūtās, pieredzē, atziņās, rīcībā, nodomos, sapņos, ilgās. Ko ar to visu darīt „jaunajā dzīvē”? Ņemt līdzi vai izsviest pār bortu? Tas katra paša ziņā. Var arī izviest pār bortu, vien ir jābūt uzmanīgam. Reizē ar „lieko” neizsviežot derīgo. To, kas ir dimantu vērtībā. Tad var palikt tukšpadsimtos. Bez smaida sejas vaibstos, ar rūgtumu sirdī, ar grēmām dvēselē. Un noietais ceļa posms velti iets. Lūgtā palīdzība līdzgājējam – tukšā traukā liets ūdens.

Kaut gan … arī tā ir katra paša izvēle … baudīt savā ceļā iegūto augļu saldumus vai zemē tos sviest. Arī tā ir izvēle katram pašam. Vārdos teikt un paust „pasaule ir ļauna” vai „pasaule ir laba”, „mīlestība nepastāv” vai „mīlestība pastāv”.

*** * ***

Upura dziļā jēga pastāv BRĪVPRĀTĪGĀ SEVIS AIZLIEGŠANĀ CITU LABAD. Tas ir VAIRĀK kā cilvēka acs spēj ieraudzīt un prāts saprast. VISS IET CAUR CENTRU – CAUR SIRDI. Bez šī centra daudzas lietas nav izprotamas.

*** * ***

Jā, nekas nav nejaušs. Lai nokārtotu DRAUDZĪBAS eksāmenu – jābūt iekšējai NESAVTĪBAS izjūtai. MĪLESTĪBAS eksāmenu kārto ar UZUPURĒŠANOS. Gan vienā , gan otrā eksāmenā „es ” formas vietā saka – TU. Abi eksāmeni ir vissmagākie un bieži cilvēki tajos izgāžas uzsverot „es” formu. Seko vilšanās, dusmas, bailes, izmisums, sāpes, vēlēšanās arī otru sāpināt, utt., utt. . Nākas eksāmenu kārtot atkal un atkal.

*** * ***

Ir pāri, kas KOPĀ VEIDO ĢIMENI. Un ir pāri, kas RADA IESPAIDU PAR TĒMU „ģimene”. Vienā gadījumā ATTIECĪBAS VEIDO 50 : 50 un tas IR PROCESS starp VĪRU un SIEVU. Otrā gadījumā tas ir juridiskas fakts bez pašas BŪTĪBAS. Katrs pāris izdara SAVU IZVĒLI atbilstoši savam MĒRĶIM. Tad arī seko līdzekļi – notikumi un situācijas.

*** * ***

Visu nosaka motivācija kāpēc cilvēks dara to vai citu lietu. Motivācija var būt arī maldinoša un attiecīgi izvēlētie līdzekļi aplami. MĒRĶIS TOP TĀLĀKS UN TO SASNIEGT KĻŪST ARVIEN GRŪTĀK UN SMAGĀK.

*** * ***

Fiziskajā pasaulē cilvēks zina – pāri ielai iet pie sarkanās gaismas ir dzīvībai bīstami – mašīna sabrauks. Garīgās pasaules likumi ir tieši tādi paši, bet kā par brīnumu cilvēki to vien dara kā iet pāri ielai pie sarkanās gaismas. Kas par vainu tik neprātīgai rīcībai ? Hm, ja vērīgi ieskatās – šeit cilvēki staigā pāri zālājiem , pāri ielām, pārkāpj pakritušajiem (ja vien neuzkāpj virsū pavisam) tāpēc …. ka ACIS IR AIZSIETAS un ausis aizbāztas. Cilvēks nav ne labs, ne slikts, bet vienkārši – NEZINA KA JĀNOŅEM APSĒJS NO ACĪM UN AUSĪM.

*** * ***

Dzīvot tāpēc, ka tādi ir spēles noteikumi ? prasās papildus jautājums – kādas spēles ? Vai tās ko cilvēks uzskata par saistošu sev vai tās ko dod Dievs ? Dzīvē cilvēks risina daudzas polemikas starp vienu un otru uzskatu, starp vienu un otru rīcību, starp vienu un otru domu, emociju, starp vienu un otru darbu , utt.. Domā , risina un šaubās un tad meklē nezin kur nezin ko nezin kāpēc. Kaut kas tiek slēpts, noklusēts, sākas teātris un sākas paralēla dzīve. Diemžēl pastāv tikai vieni spēles noteikumi un tos cilvēks pats nevar izdomāt un nevar piemērot saviem uzskatiem. Tas ko izdomā prāts un cilvēks saka „tā ir pieņemts” var pat ļoti NESAKRIST AR TIEM NOTEIKUMIEM KO DIEVS DOD. Tās ir smalkas nianses, iekšējas izjūtas, iekšēja pulsācija, iekšēji pieskārieni, iekšējs redzējums ko vienkārši tā otram cilvēkam nodot vārdu veidā praktiski nav iespējams. Vārdi ir sausi burti, zem kuriem mēs katrs lasām tieši to un tieši tik daudz cik mūsu SIRDS spēj UZTVERT. Un šinī vietā sociālais un materiālais status un vēl jo vairāk formālā izglītība pilnīgi zaudē savu jēgu. Jautājums „kas tu esi? ” kļūst lieks .

*** * ***

Tas ko cilvēki savā valodā sauc par ’kļūdu’, gluži nav īstais vārds piemeklēts. Precīzāk būtu – pieredze un vēl tuvāk būtībai atbilst - Bezgalīgā DIEVA UZTICĒŠANĀS cilvēkam. Tā var būt gan ar pluss zīmi, gan ar mīnuss zīmi. Kā cilvēks ar šo UZTICĒŠANOS rīkojas un cik ilgs fiziskais laiks paiet līdz NOTIEK pretējais process – BEZGALĪGĀ CILVĒKA UZTICĒŠANĀS DIEVAM. Varētu pat teikt, ka tieši tas arī ir DZĪVES MĒRĶIS. Bet ĻOTI RETIEM cilvēkiem tas tiek ATKLĀTĀ VEIDĀ PATEIKTS vai PARĀDĪTS. Visbiežāk tās ir LASĀMĀS ZĪMES – putns rokas stiepiena attālumā uz stiebra, vāvere kokā, varavīksne, kāda smarža vai kas cits. Kamēr visas zīmes NELASA – nākas piedzīvot daudzas lietas ar negatīvo zīmi. Visi burti tad kārtojas juku jukām.  

2.janvāris 2012