Ja tev dod balto maizi, svešā zemē, neņem to un saki
nē. Ja tev pēļus klāj, lepnās pilīs, neguli tajos un saki nē. Ja tev vīnu lej
sudraba kausā, nedzer to un saki nē. Ja tev gludu lielceļu klāj zem kājām, neej
pa to un saki NĒ. Tas viss ir mānīgi skaists un vien acis miglā tin.
Ņem to melnās maizes riku. Tieši apdegušo. Ņem to
raupjo segu. Kura kož. Staigā tos dubļus pelēkos. Ūdeni plaukstā smel. Un saki
JĀ. Jo tam ir skaidra daiļuma seja un spēks patiesais. Īsts. Ne manīgā miglā
tīts. Sen par to jau pasakas un teikas vēsta. Mums šodienā, kad tik daudziem
prāts mulsināts tiek. Ar brīvībām daudzām pie pilniem galdiem. Gan svešās zemēs
muguru līdz zemei liecot. Un ķešā naudu liekot. Tā nauda un tās brīvības. Tās
Sirēnu balsis saldās.
... tikmēr nātres jau sāk zelt. Un savas mājas stūris
brūk. Tā ir. Kamēr balto maizi ēd. Ņem to rupjo maizi. Tieši ar apdegušo
garozu.
*** * ***
Vai cīnīties jācīnās? Un ko darīt, ja rupjā maize
negaršo? Par pirmo - par cīņu ne burts, ne teikums nav uz lapas rakstīts. Par
DZĪVU DZĪVI gan. Kurā priedes saknēm SAVĀ ZEMES KRASTĀ ķerties. Kurā ievas
smaržās ziedēt. Un ābolus rudens rasā lasīt. Priekšautā. Kas no pūra lādes
ņemts.
Rupjā maize. Ja tā negaršo, tad nekad dzīvē nav auss
klausījusies kā kļavas lapas atzīstas mīlestībā maizes garozai. Klusā čukstā uz
lizas. Un nav redzēts kā mazi cāļa bērni šķiļas. Vecāsmātes pirksti saudzīgi
lupina olas miziņu. Kaut aklas acis, bet pirksti jūt. Visu jūt. Kad mazbērni ciemos
nāk un liekot savu roku vecāsmātes plaukstā saka - mini nu! Nē, sajaukts netiek
neviens vārds. Plaukstas un sirds jūt. Nē, sirds nav aprepējusi. Tā redz un
jūt. Kur mājas slieksnis, kur mežrožu krūmi, kur katram bērnam koks stādīts.
Kur katrs mazbērns blēņas dara.
Maize. Maizīte. Cik daudz tā dod! Un pirmo MĪLESTĪBU. To, kura skaidru valodu runā. Par gļēvumu vai drosmi. Dzīvot! Pa īstam. Kad, maizīti abrā mīcot, sviedri pil. Un no tiem UZZIED SAULES SMAIDS pie debess apvāršņa. Pie tā, no kura Varavīksne savu jostu met. TAVA NAMDURVJU PRIEKŠĀ. Atver durvis un paveries! Kā tie dubļi TĪRĀ SUDRABĀ LIETI. Paskaties uz apaviem sev kājās. Tās balles kurpes velc nost! Lai paliek svešu zemju karaļiem, prinčiem. Mums? Pats Dievs vēlējis SUDRABU brist UN ZELTA SAGŠAS plecos segt. Vien maizīti noskūpstīt. Vien to…
Dziļā
MĪLESTĪBĀ UN PATEICĪBĀ maniem vecākiem un vecvecākiem. KA IEMĀCĪJA MAN MĪLĒT
VISSKAISTĀKO ZEMI PASAULĒ. MANA VISMĪĻĀ LATVIJA! MAN IR GODS TAVAI BŪT! Un, jo
sūrāka Tevis sniegtā maizes garoza, jo lielāku godu izjūtu.
Ie. Trimalniece „Zvaigznes plaukstā”,
2012, Rēzekne, Latgales
kultūras centra izdevniecība
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru