Nē, mīlestība nav pašsaprotama

Mīlestība ir dabiska cilvēka daļa (es pat teiktu ka tā ir cilvēks pats) un tomēr ... tā nav pašsaprotama lieta. Kā ūdensroze vēl neuzplaukusi.  Vai tai lemts uzplaukt maz būs? Tā vajadzētu būt un tomēr … tas nav pašsaprotami. Viss var būt pavisam citādi, kaut lūpas teica: „tagad tu manā sirdī uz mūžu”. Vārdi, tikai vārdi tukšumā skanot izplēnē pēc sevis atstājot saplēstu ziedu. Ziedam ziedēt …tas nebija (un nav) pašsaprotami.

Reizēm to atrodam, paturam. Reizēm atrodam un tad ... zudībā iet. Vai tā sanāk vai cita vaina, bet rokas tukšas tiek. Bija un izbija. Nav vairs... ne zieda pumpura skaistā, ne pat nojausma vai vispār tas bija.

Vai atkal meklēt? Un kur tagad? Kas lai zin’, jo vairs zieds nav saredzams, ne sadzirdama ūdens tvīkā melodijā. Ne tuvu, ne tālu. Ne šajā zemē, ne svešās malās. Ir gaisis tas nebūtībā zilos gaisos vai ūdens dzelmes dzelmē jau.

Jā, mīlestība IR cilvēka daļa, bet tā nav pašsaprotama. Pat lūdzot otram to atplaucēt var dzelmē neplaukušu iegrūst to. Tad pēcāk lai nav acis brīnā par ko zieds apsūdz tevi vārdiem tumši melniem, rūgti spīviem. Kam lūdzi, ja tikai spēle vien jautra tā bij’ – „es vēlos zināt ko domā tu”.  Jā, tika tava vēlēšanās piepildīta. Un pēcāk … ak, kas tu esi, sveša man. Nepazīst tevi ne mana sirds, ne acis, ne rokas. Zieda sirds saraujas tad maza sāpēs lielās. Melnos melos neplaukt tam vairs. Jo bija gan sirdī, gan acīs, gan roku glāstos.  Un vārdi teiktie :„tagad tu manā sirdī uz mūžu”.  Bija gan…

Nē, mīlestība nav pašsaprotama.

14. februāris 2012