Pasaule ir dubults stikls. Acīmredzamais
ir tik labi zināmais. Paredzamais. Noteikts jau vairākās paaudzēs. Ir zināms
kur un kā, kad, kāpēc. Visam ir ierādīta sava NOTEIKTĀ vieta. Karaļi pie sava
mielasta galda, pāži pie sava. Gultas pārklāji kā ar lineāru. Viss tīrs un
kārtīgs. Ja kāds kurpes purngals ir ne "savā" vietā, tad aši tam
gaisīga šalle virsū krīt.
It visam ir sava noteiktā vieta. Kura nav
maināma ne sprīdi. Pat ja kurpes purna galds pieder mīļotajam. Sirds mīļotajam.
Bet pūra lādes ir pirktas un pārdotas pēc paražām vecām. Tajās mīlestībai
vietas nav. Lūkojos CAURI stiklam otrajā. Tas dūmakā tinas. Un sudraba tvaiki
to sargā. No ziņkārīgām un pārlieku kārām acīm. Nav ļauts kam vien vēlme māc.
Ne gudram, ne bagātam nav ļauts. Ne skaistam, ne devīgam nav ļauts. Vien retu
retam ļauts skatīt. LIETU DABU PATIESO. Tajā viss ir citāds. Ne vairs tāds kā
cilvēku likumos kalts. Kas tajos tikums svēts, tas var būt nāves grēks
visīstākais. Mīlestību nokaujot. Aizliedzot to. No sirds izraujot. Prom
aizsviežot. Tā cilvēku likumi pavēlot. Paklausību un pazemību. Kārtā savā
paliekot.
Ai! Šūpoles pārtrūka ... un smaids
sastinga...
31. janvāris 2011
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru