- Veci ļaudis stāsta, ka pilnmēness naktīs var
atgadīties pat neiespējamais. -
Naktī mēness sauca un vilināja savos
dārzos. Vilināja un sauca, solot ziedu šūpoles kārt savos staros. Mēness ir
skaists un viņa vārdi saldi. Viņam pieder zvaigžņu dārzi visgarām pasaulei.
Viņam pieder visas ilgas un sapņi, kas slēgti cilvēku krūtīs. Visas ilgas, kas
deg mēness gaismā nepiepildītas. Solīju mēness staru šūpolēs šūpoties esot
nomodā par mīļotā nakts miegu. Bet rītausmā atgriezties mājup – pie lāstekām
pilošām no māju jumtiem. Mājup – pie kūstošā meža strauta. Naktī sargāšu mīļoto
no tumsas valgiem. Dienā saule sargās mani no aukstā ziemeļu vēja. Saule sargās
un raisīs jaunus ziedu pumpurus zaros manos.
Mēness stari jaunas šūpoles sien. Un solīts
tiek vairāk – visi putnu rīti būšot mani, visi upju krasti pilni ievu ziedu. Un
visas slēptās meža noras. Ja vēl tas par maz – arī visas mūzikas notis virs
zemes, pazemē un debesīs. Visas krāsas no rīta ausmas līdz vakara krēslai un
nakts mēļās. Un ja arī tā vēl par maz – tad mēness vienā naktī uzburšot miljons
sārtu rožu zem logiem maniem.
Jaunas staru šūpoles tiek sietas….. tīk man šūpoties
un smiet par solījumiem……..
Ie. Trimalniece „Lai paliek viens vārds”,
Latgales kultūras centra izdevniecība, 2008
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru