Tu esi tur, es esmu šeit

Tu esi tur, es esmu šeit. Tāds attālums mūs šķir. Es esmu tur. Tu esi šeit. Tāds attālums mūs šķir. Dienas un nedēļas. Gados jau mērāms tas ir. Starp mums dzīvo pilsētas un ciemi. Māju jumti apsnigušie un Ziemassvētku egles košās rotās. Upes plūst un jūra viļņus pelēkos veļ. Rīti mostas un vakari aizmieg pēc darba dienas. Attālums. Kas tas ir? Saki man, ja Tu ik brīdi sirdī manā mīti. Un manā namā nāc ik dien’. Kā tauriņš plaukstā manā ielido.  Vai uz pleca mana uzlaidies savus spārnus kļaujot maigi, jo maigi. Vai viegli pierei manai savas lūpas klātu liec ar vēja lūpām skarot. Kas tas ir par attālumu, saki Tu man? Ja mans tauriņš pār Tevi spārnus vēdina klusi, jo klusi. Ar plaukstu Tavus matus sabužinu. Ar koka zaru aizskarot. Pie Tevis jau narcises ziedot. Pie manis vēl tikai sniegpulksteņi zvanīt sāk. Un lietus lāsītes pil uz vaigiem marta vēsumā dzestrā. Tu esi tur, es esmu šeit. Divi cilvēki ar vienu sirdi krūtīs divās. Kur tad ir tas attālums, saki man lūdzu? Vien starp pieskārieniem maigiem, kuros acis un pirksti maldīties vēlētos. Sirds jau mums abiem viena ir.