Visu

Ne vienmēr jāizplūst garās runās. Ne vienmēr ir jāpasaka gudras domas. Ne vienmēr ir jāuzraksta romāns. Ar ievadu, kulmināciju un nobeigumu. Tas nebūt nav obligāti. Nereti pietiek ar īsu frāzi, kuras galā ir daudzpunkti. Tajos lasīt VISU stāstu ir daudz aizraujošāk. Jo zīmes katram savas, kas ceļu rāda. Tāpat fotogrāfijā ne vienmēr jābūt kam spilgtam un krāsu bagātam. Nereti daudz aizraujošāk ir lūkoties melni baltās ēnās. Līnijās, kuras izplūst un kaut kur pazūd acu skatam telpas dziļumā. Nereti tās atklāj daudz vairāk kā pilna krāsu gamma. Tā ir Dieva atstāto zīmju lasīšana. Viņam nav vajadzības būt skaļam savā valodā. Tieši pretēji. Viņam pietiek ar vienu zilbes skaņu vai pārziedējušu peoniju. Ar niecīgu skrambu uz veca koka galda. Cilvēkam? Kā kuram. Kāds taujās pēc romāna un patiesas dzejas, pēc augstās mākslas un pierādāmām teorijām. Cits skrambā uz koka galda izlasīs VISU pasaules vēsturi.

*** * *** * *** * ***

Domu vērpetes. Vārdu kaskādes. Teikumu šļūdoņi. Frāžu uguns spieti. Romāni. Pierādījumi. Doktora disertācijas.  Daudz, daudz, daudz…

... stipri par daudz. Šajos plūdos noslīkt tik viegli. Spožas vitrīnas, reklāmu stabi, aģentu balsis telefona klausulē : "vai jums ir mirklis laika?", "jā, ir". Bet tālāk seko vārdu pali. Patiesībā šo mirkli atņemot. Par daudz atņemot.

Biezas grāmatas. Teorēmas. Aksiomas. Hipotēzes. Pierādījumi. Slēdzieni. Datoru cietie diski. Faili. Kb, Mb, Gb. Daudz, daudz, daudz…

… sen jau par daudz. Liekā, mirkli ārdošā, atņemošā, nebūtībai dodošā./Un retāk, aizvien retāk acs vienā lietus lāsē uz rūts spēj ieraudzīt mēnesnīcu jūras krastā. Biežāk lūpas teic : "atkal līst un pelēks šis rīts." Retāk, aizvien retāk acs zirnekļa tīklā redz Visuma sen nolikto KĀRTĪBU. Smalku un filigrānu. Biežāk lūpas teic: „nav sakopts šeit un viss pelēcībā tīts.”

Mazs olis uz ceļa viz. Tā Zemeslode tik lielā. Ar VISU tās vēsturi, ģeogrāfiju un cilvēku sejām.

(braucot autobusā, 2011)