Tev, cilvēk,
nevajag nemaz daudz. Rītam Saules staru plaukstās, ko dienā zelta kamolā tīt.
Vakaram zvaigžņu segu aust, vidū rozes ziedam kur plaukt. Naktī tumsā, lai
Gaisma arvien zem kājām taku klāj. Tev, cilvēk, tik maz pavisam vajag.
Mīlestībā DZĪVOT. Tik vien…
… jā, tik vien.
Kāds teiks – ar to paēdis nebūsi. Bet cits, jau zinot, teiks ko pavisam citu – „tikai
ar Viņu ir sāts visā dzīvē. Tikai Viņas pilī klāti galdi ir arvien.”
Kāds to pili vēlēsies acīm redzēt un iekšā
tajā tikt. Zelta šķīvjos azaidu ēst, no sudraba pokāliem vīnu dzert. Bet cits,
jau zinot, silti pasmaidīs un teiks – „Viņas pils nav akmenī kalta un zelta,
sudraba trauki ir vien grāmatu vākos biezos. Viņas pils rīta rasā īsu brīd”
savu daiļo stāvu cilvēka acīm redzēt ļauj. Pēcāk gaistot un zūdot acu skatam. Bet
tikai acu skatam zūdot. Pati pils tajā pašā vietā paliek stāvot. Asaras lāsē
acs kaktiņā. Tāpēc reizēm cilvēks cilvēkam saka tā : „Kā Tev acis mirdz spozmē
!””
Ak, … un dārgie
trauki divās plaukstās silti gulst. Maizes klaipam brūnam, kur vietu rast.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru