Acis tik bieži pret zemi ir mums
vērstas. Uz savām kurpēm – vai pietiekoši spodras darba intervijai ? Vai lūpas
nokrāsotas modes krāsā ? Un tie mati, tie mati – šodien rudi, rīt melni. Kā
būtu acis uz augšu vērst? Ko tad mēs redzētu?
Zilas debesis. Varbūt. Kurās egles savas
galotnes slej. Varbūt. Ziemas sniegos baltos tinušās. Varbūt. Kaijas spārnu
vēdas. Varbūt. Jūras viļņus šķeļot. Kuģu mastus. Varbūt. Debesīs ceļu atstājot.
Varbūt. Aiz sevis krastus svešus un tālus. Jā, varbūt to it visu mēs redzēt
spētu. Ja spētu. Ja vien atrautu savu piekalto zemei skatu. Un ļautos brīdim
brīnišķam, ko Dievs mums dāvā ikvienam. Redzēt. Sīko putekli pie kurpes zoles
un zvaigznes smaidu debess jumā. Redzēt. Ubagu uz ielas stūra lūdzošu un klusā
lūgsnā grimušu māsu. Redzēt. Ja spētu to! Cik tad daudz mazāk viens otram par
soģi mēs būtu! Un daudz mazāk gaustos par caurām kabatām! Ne jau vējš tajās
svilpo savu dziesmu. Ne jau vējš. Katra paša aklās acis nav adatā diegu
vērušas. Nav zilajās debesīs veldzi dzērušas. Dieva acu dzidrajās dzelmēs
lūkojušās. SAVA SKAISTUMA ATSPULGĀ. Bet varbūt viss vēl nav zaudēts? Redzēt
pasauli tās patiesā dailē?
Varbūt … jā…
25.marts 2012
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru