SVĒTĀ MAIZE DIEVA SVĒTĀ MIELASTĀ

Ceturtai Adventes svecei ir savs vārds dots līdzi. Vispatiesākais. Visklusākais. Un reizē visstiprākais. Visbaltākais. Un reizē visdzirkstošākais. Ar plaukstu jāaizsedz acis, lai neapžilbtu. Vārdu šo putni nes uz spārniem saviem. No aizsaules dārziem līdz par mēness pļavu ziediem. No laipas ezermalā līdz pat kuģu ceļiem jūras klaidā. No vecāsmātes svētības pēc tīras pirts. Līdz kautram smaidam acīs, kas vēl tikai dzims. To visu vienā vārdā sauc. Viens pussolis un Tu kļūsti daļa no vārda šī. Noņem plaukstu savu no acīm! VERIES DROŠI! Noņem plaukstu savu no acīm! Atraisi zīda lakatu no ausīm savām! Un PIEPILDI pasauli šo ar MĪLESTĪBU spožu! Tās gaismā uzplaukst akmens ziedi un kalni pārtop par putniem košiem. Kas bija sastindzis mēmā kliedzienā – nu top par dziesmu jūras viļņu galotnēs baltās. Sper soli uz tiem! Ej pa to galotnēm droši! Jo Tev ir visstiprākais vārds līdzi dots – MĪLESTĪBA.

Nepamanīji? Nesadzirdēji? Nesajuti? Tev likās – troksnī kas apkārt valda nav vietas vārdam šim? Tas neiederas spožajos skatlogos un dziesmu džinglos par Santa Klausu? To nevar ietīt dāvanu kastē un nolikt zem eglītes košas? Ziemassvētki vēl taču jāgaida. Vēl Kristus bērniņš tik dzims. Vēl Ziemassvētku bluķis vilkts tiks. Vēl laimes viens otram vēlēsim – rīt, kad kalendārs rādīs mums zināmo gada dienu. Bet līdz tai dienai? Vai tukši staigāsim - bez domām un jūtām ? Vai SIRDS tukša šodien mums maz var palikt? Ne jau velti ceturtai Adventes svecei līdzi dots visstiprākais vārds. Un reizē vismaigākais. Ar to pasaulē it viss sākas un beidzas. Ar to sirma māmuļa cep maizīti. Ar to māte savu bērnu ieaijā miegā. Ar to brālis savu māsu sargā no tumšiem istabas kaktiem. Ar to māla krūkā strauta ūdens tiek smelts. It viss ar šo vārdu top. Top katru rītu no jauna. Ne tikai vienā gada dienā. Ne jau tikai tad kad kalendāra lapiņa mums norāda – ir Ziemassvētku rīts.

Ceturtā Adventes svecīte jautri samirkšķināja savu liesmiņu un noteica – „līdz rītdienai man tik daudz vēl jāpaspēj. Tik daudzas sirsniņas vēl apmaldījušās. Starp konfekšu tūtām un veikalu plauktiem. Starp spožām vakarkleitām un šampanieša glāzēm. Starp iestīvinātiem smaidiem un aproču pogām. Tik daudz vēl jāpaspēj. Skat, tur laukā – zem debesīm plašajām ir tik daudz zvaigžņu. Vesela bagātība. Un tik daudz mīlestības nepiepildītas. Iejukušas dienu burzmā. Sajaukušās ar dubļiem un puspatiesību. Nokritušas uz asfalta un paripojušas zem automašīnu riteņiem. Sāpēs aizsviestas prom – lai nerēgojas acīs. Kas no acīm prom, tas no sirds laukā. Tā cilvēki mēdz teikt. Nejaušot – bez mīlestības pat saule nemostas no saviem pēļiem. Nejaušot – cik bieži šajā vārdā tiek nosauktas pavisam citas lietas. Tik tālas un svešas. Un pavisam aukstas. Kā lakotie žurnālu vāki. Bet SIRDS jau jūt - pretī veras tukšas acis, lai kādu smaidu tajās ielocītu. Smaids bez mīlestības PIESKĀRIENA nemaksā pat ne pus santīmu. Kaut arī par to bieži mēs samaksājam ar savas dzīves ērtībām. Patiesībā sevi tā padarot par visnabadzīgākajiem visā pasaulē.”

Svecīte pieklusa un aizdomājās. Un es tai līdzi – par MĪLESTĪBU. Kas tā IR?

Šajā reizē lai izpaliek it labi zināmie vārdi no grāmatu grāmatas. Pirms gadiem trim no tuva drauga uz Jauno gadu saņēmu rindas no grāmatas „Pravietis”:

„Kad mīlestība tevi aicina, tad seko tai, kaut arī tās ceļš ir stāvs un grūts. Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai, kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi. Un , kad tā runā uz tevi, tad tici tai, kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus, kā ziemeļvējš noposta dārzu.”

Toreiz vēl neko nezināju par šo grāmatu un tās autoru Halīlu Džibrānu. Un nenojautu, ka šo grāmatu saņemšu kā dāvanu – arī no drauga. No dzīves gudras sievietes. Lietas pie mums atnāk tad kad esam tām gatavi. Tad kad spējam tās sevī ielaist un uzklausīt. Un izlasīt zem burtu mežģīnēm.

„Jo, kā mīlestība ceļ tevi godā, tāpat tā sitīs tevi krustā. Kā tā liek tev sazarot, tāpat tavus zarus tā apgriež. Kā tā paceļas līdz tavai galotnei un glāsta maigās lapas, kas trīsuļo saulē, tāpat tā nolaidīsies pie tavām saknēm un izkustinās tās no zemes.

Kā labības kūļus tā savāc katru no jums pie sevis. Tā kuļ tevi, lai darītu kailu. Tā vētī tevi, lai atbrīvotu tevi no pelniem. Tā maļ tevi līdz miltu baltumam, tā mīca tevi, līdz tu topi lokans. Un tad tā nolemj tevi savai svētai ugunij, lai tu kļūtu par svētu maizi Dieva Svētā mielastā. Visu to mīlestība ar tevi darīs, lai tu uzzinātu savas sirds noslēpumus un caur šo zināšanu kļūtu par Dzīves sirds daļu.

Bet, ja savās bailēs tu meklētu vienīgi mīlestības mieru un mīlestības prieku, tad tev pašam būs labāk, ka tu apsedz savu kailumu un aizej no mīlestības kuļamā klona – tajā vienmuļajā pasaulē, kur tev būs smieties, bet ne savus smieklus, un kur tev būs raudāt, bet ne savas asaras.

Mīlestība nedod nekā cita kā vien pati no sevis un neņem nekā cita kā vien pati no sevis. Mīlestībai nekas nepieder, nedz arī tā kādam pieder. Jo mīlestībai pietiek ar mīlestību. Ja tu mīli, tad tev nenāktos teikt : „Dievs ir manā sirdī”, bet gan – „Es esmu Dieva sirdī.” Un nedomā, ka tu spēj virzīt mīlestības ceļu, jo mīlestība, ja vien tā atrod tevi tās cienīgu, pati vada tavu ceļu.  Mīlestībai nav citas vēlēšanās kā vien piepildīt sevi. Bet, ja tu mīli un ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas:

Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij. Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes. Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes un asiņot no laba prāta un ar prieku. Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu. Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi. Vakarā atgriezties mājās ar pateicību un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdī un ar slavas dziesmu uz lūpām.”

Zem burtu mežģīnēm ir ietērpti paši svarīgākie vārdi. Vispatiesākie un visstiprākie. Visbaltākie.

SVĒTĀ MAIZE DIEVA SVĒTĀ MIELASTĀ.

Noliecu savu spītīgo galvu un ļaujos MĪLESTĪBAS kuļamajam klonam. Lai pelavas aizput prom. Visos vējos. Ceturtā Adventes svece izklāj savu Gaismas ceļu pie Ziemassvētku rīta dievgalda. Tajā savu Svēto Maizi likšu. Ne gaidīšu kad man tiks dots. Dots jau ir no paša sākuma. Mums visiem!

21.decembrí 2005.gads