Es iemaldījos rudzos. Pavasarī kad čaukstēja sniegs.
Saulē kūstot. Bet tie rudzi ziedēja. Zilos zvanos kūpot. Miglai tik līdzīgi. Es
iemaldījos mākoņos. Kad kuģis piestāja krastā. Rītausmā. Un stirnas nāca dzert
pie strauta. Mīkstām lūpām skarot ūdens spoguli. Tas viļņus mest sāka. Debesis
izkusa. Es iemaldījos ... ziedu rasā, koku lapās, zālē asā, pīpeņu vainagos
Jāņu rītā vītušos, uguns mēlēs, abras lizā ... iemaldījos. Dažreiz kā cilvēka
asara, citā reizē kā prieks un sajūsma. Ziemā ledus kristāls maigs un silts.
Cilvēki mani tik dažādi redz un sauc vārdā kādā. Bet es viena un tā pati. Tik
veidolos tik dažādos. Laikos senos un šajos. Un vēl tālumā priekšā. Robežām
Laikā un Telpā tik viegli pāri traukt. To jau nav. Nemaz. VISS IR VIENS. Kad
rudzi zied. Sniegam čaukstot. Un vējam sanot.
Es iemaldījos pasaulē šajā. No galaktikām citām. Aiz
horizonta ko kā punktiņu redzēt var. Ar teleskopu.
Aizvakar došos mājās. Un ciemos gaidīšu. TEVI –
CILVĒKU.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru