Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Kā īsti tauriņi
košiem spārniem un tik viegliem, viegliem. Viens mans elpas skāriens tiem … un
prom jau tie būs aizlaidušies. Es aizturu elpu savu cik vien varu. Ar acīm tos
aplūkoju īsu brīdi. Un tad laižu prom. Atpakaļ uz viņu mājām. Tad papīrā
redzēto ielieku. Tos par burtiem un teikumiem sauc ļaudis visās zemēs. Un kad
tie vēl stājas grāmatu vākos, ļaudis vēl teic – tas rakstnieks vai dzejnieks
esot labs. Tam talants pūrā dots.
Ai, nē! Tauriņi paši zina kur tiem laisties un kur
būt. Kurās plaukstās tie var atpūtu rast. Kuras acis uz tiem lūkosies ar
maigumu dziļu, bez iekāres sev gūt. Bez slavas nastas, bez publikas elsām. Tas tik
soļus dara lēnus liekot smagu nastu pleciem nest. Sevi par elku darot. Citus
zemojot zem savām kājām. Ai, nē! Kam to sev vēlēties?
Tauriņi. To spārnu vieglumu sev vēlēties arvien.
Saules staros vizuļojot un laižoties tālēs zilās. Tālu, tālu, tālu cik vien
skats sniedz. Jā, to gan! Un sniegpārsliņas bērt cilvēkiem plaukstās. Jā, to
gan! Lietus lāsītes aiz apkakles bērt, lai kut. Jā, to gan! Un vēl tūkstošiem
mazos brīnumus darīt. Eglēs staltās sveces burt sārtām burām. Bet kuģus lielos
un cēlos uz mājām vest. Jā, to gan it visu!
Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Tās baltās
sniega puķes manās plaukstās zied. Es aizturu elpu … cik vien to spēju.
Trauslums tik viegli zūd. Tas nav gūstā turams. Burtu mežģīnēs arī nē. Tad lai
lido pasaulē plašajā tas. Kā tauriņi, kā sniega pārslas, kā vēja balss, kā
pavasara rīts vai ziemas nakts. Mēnesim KLUSI SMAIDOT.
9.decembris 2011.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru