…kā samīļodams

(…)Tai trešā mācība ir dota līdzi ko apgūt. SAJUST un IZJUST.

No krāsns izvilkta tikko cepta maizīte. Visā mājā nav tādas vietas kur nesmaržotu maizīte. Pār tās sāniem vecāsmātes ievilktās pirkstu dobītes. Tikko izvilkta maizīte tiek pārklāta ar linu dvieli. Bērna actiņas mirdzot jautā vecaimātei – „nu kad varēs pagaršot maizīti, nu kad ?”. Bērns nepacietīgi gaida kad vecaistēvs sēdīsies pie galda, pirms tam rūpīgi izķemmēdams savu balto bārdu. Tā ir cieņa pret maizīti un vakara ēdienu. Vectēva rokas ir darbu sastrādātas – tās garajā mūžā ir daudz darījušas. Un tām ir daudz arī sāpējis – par nepļauto pļavu un mājas tumšajiem logiem. Tas bija tad kad vectēva zirgs palika vilcienu stacijā gaidot savus saimniekus, nenojaušot cik gari gadi paies gaidot atgriežamies savējos no Sibīrijas. Neko jau daudz nevarēja paņemt līdzi – toreiz. Pārāk īss tika dots brīdis paņemot līdzi pašu nepieciešamāko. Līdzi tika paņemta arī maizīte. Savā garajā mūžā vecaistēvs ar vecomāti ne reizi vien savu dzīvi sāka no jauna. Ar savām rokām un ar savu maizīti.

Un cik bieži mēs varam izjust mājās ceptas maizes smaržu un garšu? Cik bieži mēs izjūtam un sajūtam? Steigu, nemieru un darbu gūzmu pāri galvai – to jā. Un kad – mieru, līdzsvaru un atmiņas par savām bērnības mājām? Kad tam mēs atvēlam savu laiku? Pirms Ziemassvētkiem? Pirms Lieldienām? Kad radio un skatlogi to atgādina? Vai tomēr tad kad sirds SAJŪT? Jo patiesībā jau pietiek ar pavisam niecīgu pieskārienu lietām. Un sajūtu kamolītis steidz ripot . Palēkdamies vien.

Slaucenē čurkstēdams tek piens. Smaržīgs un garšīgs piens. Balts un putojošs. Vecāsmātes pirksti droši slauc savas brūnaļas. Un kura tāda nepaklausīgāka ar asti vicinās, tai asti piesien pie kājas. Lai nesit acīs un nedīdās. Vecaistēvs nastiņā atnes svaigi pļautu zāli. Pusdienlaikā govis tiek sadzītas kūtī. Dienas vidū dunduri lopiņus tik moca ar saviem dzēlieniem. Tas ir vasaras laiks. Ziemas laikā vienmēr rūpīgi kūts durvis tiek aizvērtas aiz sevis. Kad putenis laukā griež savus virpuļus. Sestdienās tiek apkopta māja un vakarā ir pirts. Un neiztrūkstošais vecāsmātes pārmestais krustiņš, uzvelkot tīru kreklu. Smaržo vakara ēdiens un maizīte. Vecaistēvs izķemmē savu balto bārdu un griež maizīti. Piespiedis to sev pie krūtīm - kā samīļodams. Katram pie galda tiek sava rika – smaržīga un garda.

Vecaistēvs ar vecomāti jau laiciņu savu maizīti ēd pie cita galda – pie mīļās Māras galda. Un ik pa laikam atsūta savus sveicienus un laba vēlējumus. Tos nevar ne saredzēt, ne sadzirdēt. SAJUST gan. Kā vieglu vēsmu vai siltumu, vai pieskārienu pie vaiga vai vienkārši kā smaržu. Un uzdzirksteļo kāds vārds. Vienkāršs un patiess. Šis vārds ir ceturtai Adventes svecei dots līdzi.

13.decembrī 2005.gadā