Vai
pamanījāt? Šajā gadā pāreja no rudens uz ziemu noritēja bez Tumsas iestāšanās.
Nespēju atcerēties nevienu citu gadu, kad rudens savas rotas TIK KRĀŠŅI un
DĀSNI būtu dāvājis. Pērļainus mākoņus dzidri zilgtajās debesīs. Siltus vakarus
– dālijas pie maniem logiem savas koši sarkanās ziedgalvas tik stalti turēja
līdz pat pēdējai oktobra dienai. Un Saule! Rietot tādus ZELTA starus pārvērpa
pāri mežu galiem! Acis žilba no tāda spožuma! Vai to visu pamanījāt? Vai bijāt
vērīgas un uzmanīgas? Ikdienas darbos it viegli var piemirsties pacelt acis
pret debesīm un ļaut sev pašai kaut uz mirkli saplūst ar viskrāšņāko gleznu
kāda vispār ir tikusi radīta. Pēc lapu zelta virpuļa dažas dienas vēlāk sāk
krist sniega pārslas. Sākumā nedaudz un lēni, atgādinot mannas putraimus. Šie
sīkie pārslu graudiņi lēni virpuļoja lejup uz zemi – vairāk un vairāk apsedzot
zemes brūno garozu. Un jau pret vakaru, kur vien acis pavērās, visur bija BALTĀ
krāsa. Nākošais rīts atnesa PASAKU mežā. Pār ceļu pārliekušies jaunie bērziņi
kā arkas ar sniega pērļu piebērtiem zariem. Kas būtu pasaka bez stirnām? Nu,
protams, viena no tām burtiski ieskrēja krūtīs – pati satrūkdamās.
Kāds varbūt teiks – „tā ir iztēle” vai ”tā
nenotiek”. Tā nav ne iztēle, ne brīnumi vai sapnis un tā notiek ne tikai mežā,
ne tikai rudens zeltā vai ziemas sniegos. Tā notiek ik dienu un nedēļu, ik
brīdi un vienmēr – tieši mums blakus un mūsu acu priekšā. Pavisam kas cits –
vai mēs to pamanām un tam pievēršam savu uzmanību. Jo tik daudz kas spēj
aizvilt malā un mūsu acu skatiens kā piekalts lūkojas …. tukšumā. Jā, tas var
būt TV ekrāns, tā var būt avīze vai žurnāls, pat sarunu biedra acis. Tā var būt
mācību grāmata vai daiļliteratūras vāki. Tas var būt seminārs vai konference.
Tas var būt pat pašu mājas logs, kuram pretim lūkojas citi logi. Bet kā tad tā,
vai tajā var būt tukšums? Vai tiešām? Ak, vai – var gan būt. Pie tam pat tik
liels, ka rudens tumšie vakari liekas biedējoši un rietošās saules ZELTA stari
tā arī netiek pamanīti. Kur nu vēl niecīgās sniega pārslas. Un BALTAIS balodis
pie loga savu vēsti var pazaudēt. Jo mēs viņu nepamanījām, pārliekuši galvu pār
ļoti svarīgu dokumentu. Ak, Debesu Tēvs, PALDIES TEV, ka tomēr pacēlu galvu un
balodis savu vēsti man nodeva. Paldies par ziemas vakariem - kad var aizdegt
sveci un vienkārši tāpat lūkoties tās liesmiņā, aizmirstot par skolas
eksāmeniem. Kad var vienkārši tāpat spēlēties ar sunēniem. Astoņiem maziem
Krievijas laikas kucēniem. Kad var ļauties iekšējām sajūtām, kas nekļūdīgi saka
– aizver grāmatu, uzvelc drēbes un dodies laukā no siltās istabas. Jo tās arī
ir visīstākās mācību stundas - lai ieraudzītu, saklausītu un sajustu. Tad arī
stirnas var ieskriet tieši krūtīs. Un sniegā un ledū izplaukst rozes, tieši pa
vidu sniegputenim un naktij. Pa vidu mums pašiem un mums cieši blakus.
Ir aizdegta pirmā Adventes svece. Tas ir
pirmais solis pretim SIRDS SVĒTKIEM. Kad Ziemassvētku brīnumā iedegas ne tikai sveces
koši zaļajā eglē. Kad zvaigznes debess kupolā iededz visas varavīksnes krāsas –
tās tikai ir jāierauga. Un nedaudz jāpastiepjas pirkstgalos, lai izvēlētos
vienu no tām savam svētku tērpam par rotu un dāvātu citiem. Tiem, kuriem mazāk
tiek un kuriem vairāk salst. Un ja būsim īpaši uzmanīgi un vērīgi - tad mums
būs lemts ieraudzīt to viskrāšņāko zvaigzni. Kā to sauc? Sirdī mēs katrs tās
vārdu turam svētu – ikkatrs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru