Un medus lāsei uz lūpām būt

Ne vienmēr dvēseles mīļoto sastopam rīta stundā. Ne vienmēr dodoties nakts mierā mīļotajam var skūpstīt acu plakstus. Reizēm mīļoto savu sastopam vakara ēnās rēnās. Skūpstus sūtot vien ar mēness staru sudraba stīgā. Nezināju to, nojautu gan klusām, klusām. Būs jāmācās mīlēt īsti. Ne vienmēr tuvums sargāt spēj. Reizēm tuvums visu dzelmē rauj. Reizēm tālums mūs sargā stiprāk, maigāk, ilgāk, pat uz mūžu visu. Reizēm tilti ir citi. Nezināju to, nojautu gan klusām, klusām.

Paldies, mīļotais, ka esi pasaulē šajā!

Sajūti manu plaukstu uz krūtīm savām. Sajūti manus skūpstus uz lūpam savām. Ja vien kaislība es ceļā Tavā, aizmirsīsi mani it drīz. Dzisīšu Tavas sirds akā un zvaigznē pārtapšu vistālākā Visuma malā. Ja mīlestība īstā es esmu ceļā Tavā, sargi sevi tad un lolo šo Dieva doto dāvanu visdārgo. Tas ir tik daudz – būt elpai otra krūtīs, būt gaismai otra acīs, būt otram  par cerību dzīves ceļos tik daudzos, daudzos. Tas ir tik daudz – ziedēt otra priekam. Un medus lāsei uz lūpām būt.