Stikla būrītī… dzīvojot gaiss ne vienmēr būs tik
svaigs. Kā varētu būt.
*** * ***
Kāds ar kādu sarunājās. Par literatūru. Varbūt arī par
dzīvi. Varbūt arī par sevi. Varbūt… tik daudz kas tas var būt. Redzams kā burtu
zīmes uz ekrāna un saklausāms ar ausīm. Neredzamais ir īstais. Patiesais. Ko
AIZ tēla sava iestudētā slēpjam. Literatūras pētniece/vēsturniece. Ar imidžu
skarbā. Cita ar imidžu maigā. O, tikai imidžu. Ne vairāk. Par laimi.
- Ejot
kopsolī ar Koelju, dvēsele var ieslīgt rutīnā un kļūt akla. Koelju ir
raksturīga tā pati nepietiekamība, kas tādai vidēji pavārgai dzejai - ir labas
domas, nepastrīdamas patiesības un ļoti daudz cilvēcības. bet nav vārda
mākslas. izteiksmes brīnuma. valodas dāvinājuma. kā tāds definīciju un aksiomu
krājumiņš..taisnības labad - līdz galam izlasījusi neesmu neko, kaut ko iesāku,
pat līdz pusei netiku. un simptomātiski - pat neatceros, kura grāmata tā bija..
- "...un ļoti daudz cilvēcības" - tas
ir miljardu vērts. viss cits jau lieks.
- nevajag
par visiem spriest pēc sevis. es lasu, lai gūtu valodas, vārda baudījumu. to
Koelju man nesniedz. un pat Raups nespēj to glābt..
- Materiālais ir pakārtots garīgajam. Un nekad
tas nav otrādi. Lai kā to gribētos. Par laimi.
*** * ***
Jā, par laimi. Jo IR CERĪBA no stikla būrīša laukā
tikt. Kurā mākslīgi vārdi dzīvo, elsojot papīra asarām. Soli ne pa labi, ne pa
kreisi nedrīkst ietu. Tā nav pareizi. Ne dzejā, ne prozā, ne valodā ne tik.
Viss ir stingri robežās likts. Mākslā. Tā ir Dieve un elks. Kas dzejnieka
upurtrauks. Tik svēts tas. Bet dvēsele tajā vien vārds burtos teikts. Tā nav
dzīva un ar nemaz nevar būt. Stikla būrītī nav ne logu, ne durvju, ne spraugas
kādas vismazākās. Vēja aukas, ai, garām skrien un pāri. Būrīti vienu atstājot.
Nē, vairs ne par laimi. Par nelaimi. Dvēsele TAJĀ SLĒGTĀ klusiņām elso.
Kristāla asarām raudot un lūdzot –„ līdzi man laukā tikt, lūdzu Tevi, mans
Dievs.” Jā, tieši tā – Dievs. Un vairs ne mākslīgos burtos iekalts zem mākslas
formas tik stingās. DZĪVAIS Dievs. Ko
ikkatra dvēsle pazīst vaigā. Jā, pazīst un zina un ir redzējusi. Tas bija tik
vēl sen. Kad cilvēks valodā citā runāja. Tagad to sauc par jūtām, gan reizēm
jaucot ar kaisli. Mīlestība. Vienīgā dzīvā valoda un mūžam tāda būs. Citas var
zust pelnos kust. Tik daudzos stikla būrīšos slēgtas. Par laimi IR CERĪBA. Vēju
matos just un zelta smiltīs brist. Dievišķās upes krastos. Ūdeni smelt
plaukstās un dzert, dzert, dzert…
… IR CERĪBA.
28. augusts 2011.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru