Kad rudenī līst
vai jau sāk balti sniegi snigt aiz loga rūtīm, kas Tevi no pasaules plašās
šķir. Tad iekur pavardā savā uguni. Ar malkas šķilām trijām. Un kad jau uguns
degs liesmu mēlēm karstām, tad uzbur to vietu, kur esi kopā ar viņu. Mīļoto
savu vienīgo. Nav citiem jāredz jūsu skūpsti un maigie glāsti viegli pirkstiem
trīsot.
Kad zvaigznes
debesu kupolā aizdegtas tiek, mēs satiekamies uz Piena ceļa. Un skūpstus viens
otram dāvājam. Tāpat kā reiz senāk, kad vēl netikām šķirti viens otram. Tā
vajadzēja, tik nejautā man kāpēc. Nezinu to arī es, vien atceros kā abiem mums
asaras lējās karstas pār vaigiem. Tad abus mūs ilgas savās skaujās paņēma. Tā
vajadzēja, tik nejautā man kāpēc, nezinu to arī es kā Tu pats. Kā nezinu cik
vēl sveču izdegs pasaules plašajā telpā Tev bez manis un man bez Tavām siltām
plaukstām. Cik vēl jūras viļņi sudrabā degs. Cik vēl zvaigžņu sega pār pasauli klāsies
silta vai vēsa rudens naktīs. Un cik vēl Saule tuksnesī savās pēdās ūdeni
žāvēs. Tāpat kā tās asaras uz maniem un Taviem vaigiem karsti lāsojošās.
Tas bija tik sen
atpakaļ, citās dzīvēs …
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru