*** * ***

Sieviete palaida vējos savus matus. Noāva kurpes savas. Pēdas kailās glāstīt smiltij. Sieviete atraisīja sava tērpa zelta jostu…

…grimst smiltīs kailās pēdas.

Vējš pār ezera smiltīm ātriem soļiem pārskrien. Uzdzen skumjas saldās. Tāpēc es saucu pēc tavām ilgām, mīļotā mana. Atdod man tās, lai  varu nodzerties!

Viegli noliecos pie ezera ūdens skaidrā klaida. Pasmeļu plaukstās savās ūdens lāses sudrabotās. Dzer no plaukstām manām, mīļotais mans. Sajūti  manas lūpas uz  savām – salds medus pil. Kas burvju dzērienu dzēris šo, no sudraba krūkas vecās, tos šķirtin neatšķirt pat cauri gadu simtiem ejot.

 *** * ***

Balts lilijas zieds atvēra kausu. Maiga gaisma staro. Smaržu vilnis apņem tevi un mani. Tajā izkusīsim mēs. Kopā esot. Zeltains putekšņu mākonis novirmo pasaulē.