Balto IEGŪT

cik liegi...

Nepievilcīgās stundas

Mums ik katram ir savas nepievilcīgās stundas. Tās pašas derīgākās, jā gan. Lai tajās mēs patiesi sastaptos ar sevi pa īstam. Un ne jau glītā spogulī tad veramies, kas ... melo. Lūpu krāsa, mati lokās, parādes smaids - tas viss ir citiem. Meli un izlikšanās. Biežāk. Bet tās nepievilcīgās stundas - tās ir dārgums liels. Liels, liels…

MUMS PAŠIEM SEV KO GŪT!

13.augusts 2010.

Paldies, Vēja Māte.

Vēja Māte, Vēja Māte...

Ieklausies - tālumā jūra šalc

Uz Piena ceļa

Apsolījums

Paisums un bēgums

Ievas Trimalnieces otrās grāmatas „Zvaigznes plaukstā” prezentācija

http://www.rezekneszinas.lv/index.php/rezekne/kultura/549-ievas-trimalnieces-otras-gramatas-zvaigznes-plauksta-prezentacija

Kategorija: Kultūra; Publicēts Ceturtdiena, 18 Oktobris 2012 14:11

Autors : Rēzeknesziņas.lv

27.oktobrī plkst. 13:00 Latgales Kultūrvēstures muzejā (Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) Ievas Trimalnieces otrās grāmatas „Zvaigznes plaukstā” prezentācija, vēsta Latgales Kultūrvēstures muzeja SA speciāliste Maija Upeniece.

Ievas Trimalnieces grāmata „Zvaigznes plaukstā” lasītājiem ir pieejama jau no aprīļa, bet rēzekniešiem beidzot ir iespēja satikt autori klātienē un klausīties viņas „zvaigžņu” stāstus, ko autorei izdevies vai gribējies satvert savā plaukstā.

Grāmatā apkopoti no 2007.līdz 2010.gadam tapušie dzejoļi un prozas teksti – pārdomas, jautājumi, meklējumi un pieskārieni dabai, sajūtām, prātiem un sirdīm.

Ieva Trimalniece: „Cauri gadu simtiem un tūkstošiem mēs ejam pa pasauli šo. Baltām un melnām sirdīm. Līdzi ņemot zelta pavedienā sietu zvaigznes saktu. Tajā mēs gravējam savas dzīves rakstus. Tajos ir mūsu bēdu ielejas un kalnu smailes drosme. Zvaigznes sakta ik brīdi skaistāka top – no mūsu asarām un nopūtām. No gavilēm un smaidiem. Un mēs topam citādi. Manā plaukstā tik daudz zvaigzņu staro. Tās tik daudz gaismas dod. Zilais samts debesīs. Tik glāstošs. Un karalisks. Tās zvaigznes, kas man plaukstā šodien vēl, tās zilajā debesu samtā jau rīt - viskrāšņākais rotājums. Tik krāšņs, kāds vēl redzēts nav.”

Ieva Trimalniece dzimusi 1969.g. Rīgā, pārcēlusies uz Latgali un šobrīd dzīvo Mākoņkalna pagasta Apšeniekos.

Beigusi Ogres meža tehnikumu un 10 gadus strādājusi mežsaimniecībā – vispirms Salaspilī par meža mērnieci, pēc tam Rēzeknes novada Maltā par mežsargu. Vēlāk studējusi Rēzeknes Augstskolā baltu filoloģiju, bet pēc tam ieguvusi profesionālā bakalaura grādu tirgzinībās kā sabiedrisko attiecību menedžere Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā.

Aktīvi darbojas biedrībā „Riekšava”, kas izglīto un veicina domāt par sakoptas vides izveidi.

2008.gadā iznākusi grāmata „Lai paliek viens vārds”, Latgales kultūras centra izdevniecība.

2012.g. - grāmata „Zvaigznes plaukstā”, Latgales kultūras centra izdevniecība.

… IR CERĪBA

  

Stikla būrītī… dzīvojot gaiss ne vienmēr būs tik svaigs. Kā varētu būt.

 

*** * *** 

 

Kāds ar kādu sarunājās. Par literatūru. Varbūt arī par dzīvi. Varbūt arī par sevi. Varbūt… tik daudz kas tas var būt. Redzams kā burtu zīmes uz ekrāna un saklausāms ar ausīm. Neredzamais ir īstais. Patiesais. Ko AIZ tēla sava iestudētā slēpjam. Literatūras pētniece/vēsturniece. Ar imidžu skarbā. Cita ar imidžu maigā. O, tikai imidžu. Ne vairāk. Par laimi. 

 

- Ejot kopsolī ar Koelju, dvēsele var ieslīgt rutīnā un kļūt akla. Koelju ir raksturīga tā pati nepietiekamība, kas tādai vidēji pavārgai dzejai - ir labas domas, nepastrīdamas patiesības un ļoti daudz cilvēcības. bet nav vārda mākslas. izteiksmes brīnuma. valodas dāvinājuma. kā tāds definīciju un aksiomu krājumiņš..taisnības labad - līdz galam izlasījusi neesmu neko, kaut ko iesāku, pat līdz pusei netiku. un simptomātiski - pat neatceros, kura grāmata tā bija..

 

-  "...un ļoti daudz cilvēcības" - tas ir miljardu vērts. viss cits jau lieks.

 

 -  nevajag par visiem spriest pēc sevis. es lasu, lai gūtu valodas, vārda baudījumu. to Koelju man nesniedz. un pat Raups nespēj to glābt..

 

 -   Materiālais ir pakārtots garīgajam. Un nekad tas nav otrādi. Lai kā to gribētos. Par laimi.

 

*** * ***

Jā, par laimi. Jo IR CERĪBA no stikla būrīša laukā tikt. Kurā mākslīgi vārdi dzīvo, elsojot papīra asarām. Soli ne pa labi, ne pa kreisi nedrīkst ietu. Tā nav pareizi. Ne dzejā, ne prozā, ne valodā ne tik. Viss ir stingri robežās likts. Mākslā. Tā ir Dieve un elks. Kas dzejnieka upurtrauks. Tik svēts tas. Bet dvēsele tajā vien vārds burtos teikts. Tā nav dzīva un ar nemaz nevar būt. Stikla būrītī nav ne logu, ne durvju, ne spraugas kādas vismazākās. Vēja aukas, ai, garām skrien un pāri. Būrīti vienu atstājot. Nē, vairs ne par laimi. Par nelaimi. Dvēsele TAJĀ SLĒGTĀ klusiņām elso. Kristāla asarām raudot un lūdzot –„ līdzi man laukā tikt, lūdzu Tevi, mans Dievs.” Jā, tieši tā – Dievs. Un vairs ne mākslīgos burtos iekalts zem mākslas formas tik stingās.  DZĪVAIS Dievs. Ko ikkatra dvēsle pazīst vaigā. Jā, pazīst un zina un ir redzējusi. Tas bija tik vēl sen. Kad cilvēks valodā citā runāja. Tagad to sauc par jūtām, gan reizēm jaucot ar kaisli. Mīlestība. Vienīgā dzīvā valoda un mūžam tāda būs. Citas var zust pelnos kust. Tik daudzos stikla būrīšos slēgtas. Par laimi IR CERĪBA. Vēju matos just un zelta smiltīs brist. Dievišķās upes krastos. Ūdeni smelt plaukstās un dzert, dzert, dzert…

 

… IR CERĪBA.

28. augusts 2011.

 

 

 

Vēl ir laiks

es izkāpšu

Divi smaidi

Vai JŪTI, Tu?

… šonakt pie manis bija salna. Šajā rudenī pirmā. Mamma no rīta teica „tu, kā zinādama visas puķes sanesi istabā”. Nezināju. Sajutu gan. Un tas ir ļoti daudz SAJUST. Ne no gudrām grāmatām nolasīt un citātus bārstīt (tie tikai kādas domas akcentam un viss). Ne TV laika ziņās veroties vai avīzēs lasot – kas būs rīt? To nezina neviens cilvēks. Vien nojaušot un sajūtot tās vēsmas, kuras ir tepat cieši blakus savu darbu darot ikdienā. Jā, tieši ikdienā. Tajā skaudri SKAISTAJĀ un pelēki MIRDZOŠAJĀ. Nē, pelēkā krāsa nav pelēka.Un skaudrums nav skaudrs. Kad sajūtās ielūkojoties, ieklausoties un tām uzticoties MĪLI. Ne gudrās grāmatās lasot par piecām mīlestības valodām - to patiesībā ir miljardiem  un vēl visas Visuma zvaigznes saskaitot būs mazāk kā mīlestības valodas. Vai pretēji – viena vienīga. Un tad pazūd  robežas un robežstabiņi, kuras cilvēks tā sevim ir cēlis – stop, tālāk ne soli, dzeloņdrātis.

Vēsmas. Tepat blakus ikdienā. Skaudri SKAISTAJĀ un pelēki MIRDZOŠAJĀ. Drīz sniega pārslas lidot sāks. Rīt vai parīt vai aizparīt. Kad Laika pulkstenī būs rakstīts – ziema. Vēl ir rudens. Krāšņs un cēls. Tagad Laika pulkstenī ir Zeltam vieta dota. Īstajam. Ciparnīca visa tajā kalta. Nē, tajā nav minūšu un nav sekunžu, nav arī rādītāju. Vien sajūtas virmo. Tepat blakus ikdienā.

Tētis jautā – kad apsiesim ābelītes? Atbildu – vēl nē, vēl nē. Paiet dienas četras, piecas un saku – šodien. Nākošā rītā jau sniegs ir ciemos nācis. Nezināju. Sajutu gan.

Uz dzejas draugu tikšanos augustā prātā bija dažas domas ko izprintēt no datora. Palika datorā. Vēl par agru. Vēl nav tas Laiks pulkstenī likts. Varbūt kuriozi bet varbūt ar’ nē – atbrauca divi draugi. Pieteicās 12 – 15. Laiks ir GUDRS – tas pajūgu pirms zirga nejūdz. Nezināju. Sajutu gan.

Ir simtiem un tūkstošiem ikdienas mazo mirkļu kuri vēsta – jā, šonakt BŪS salna. Gudri ir ziedus sanest istabā. Ir negudri paļauties – ai, nekas jau nenotiks, ai, gan jau kaut kā. Un tieši šādi cilvēks biežāk dzīvo – ai, kaut kā; ai, tas jau mani neskars; ai un vai. Un kad salna ienāk dzīvē, tad …

… vai biji tik akls, vai biji tik kurls, vai biji tik nejūtīgs? Laiks JAU RĀDĪJA UN PRIEKŠĀ TEICA – BŪS, MĪĻAIS, SALNA.  BŪS.

Jā, tiesa – gudrās grāmatās tas netika teikts un TV ziņās nebija reportāžas no notikuma vietas. Laikrakstos nebija preses pīles vai kliba āža. Ak, jā -  arī šovs netika meistarots no emociju putām. Neviens netika priekšā teicis un špikeris zem deguna netika bāzts. Kaut gan…   

…tie īstie špikeri Tev, draugs, burtiski tika likti rokās. Ikdienā esot. Vai JUTI, TU?

11. oktobris 2009. gads 

*** * ***

Sieviete palaida vējos savus matus. Noāva kurpes savas. Pēdas kailās glāstīt smiltij. Sieviete atraisīja sava tērpa zelta jostu…

…grimst smiltīs kailās pēdas.

Vējš pār ezera smiltīm ātriem soļiem pārskrien. Uzdzen skumjas saldās. Tāpēc es saucu pēc tavām ilgām, mīļotā mana. Atdod man tās, lai  varu nodzerties!

Viegli noliecos pie ezera ūdens skaidrā klaida. Pasmeļu plaukstās savās ūdens lāses sudrabotās. Dzer no plaukstām manām, mīļotais mans. Sajūti  manas lūpas uz  savām – salds medus pil. Kas burvju dzērienu dzēris šo, no sudraba krūkas vecās, tos šķirtin neatšķirt pat cauri gadu simtiem ejot.

 *** * ***

Balts lilijas zieds atvēra kausu. Maiga gaisma staro. Smaržu vilnis apņem tevi un mani. Tajā izkusīsim mēs. Kopā esot. Zeltains putekšņu mākonis novirmo pasaulē.

*** * ***

*** * ***

tik mirkli...

Un medus lāsei uz lūpām būt

Ne vienmēr dvēseles mīļoto sastopam rīta stundā. Ne vienmēr dodoties nakts mierā mīļotajam var skūpstīt acu plakstus. Reizēm mīļoto savu sastopam vakara ēnās rēnās. Skūpstus sūtot vien ar mēness staru sudraba stīgā. Nezināju to, nojautu gan klusām, klusām. Būs jāmācās mīlēt īsti. Ne vienmēr tuvums sargāt spēj. Reizēm tuvums visu dzelmē rauj. Reizēm tālums mūs sargā stiprāk, maigāk, ilgāk, pat uz mūžu visu. Reizēm tilti ir citi. Nezināju to, nojautu gan klusām, klusām.

Paldies, mīļotais, ka esi pasaulē šajā!

Sajūti manu plaukstu uz krūtīm savām. Sajūti manus skūpstus uz lūpam savām. Ja vien kaislība es ceļā Tavā, aizmirsīsi mani it drīz. Dzisīšu Tavas sirds akā un zvaigznē pārtapšu vistālākā Visuma malā. Ja mīlestība īstā es esmu ceļā Tavā, sargi sevi tad un lolo šo Dieva doto dāvanu visdārgo. Tas ir tik daudz – būt elpai otra krūtīs, būt gaismai otra acīs, būt otram  par cerību dzīves ceļos tik daudzos, daudzos. Tas ir tik daudz – ziedēt otra priekam. Un medus lāsei uz lūpām būt.

Kad rudenī līst

Kad rudenī līst vai jau sāk balti sniegi snigt aiz loga rūtīm, kas Tevi no pasaules plašās šķir. Tad iekur pavardā savā uguni. Ar malkas šķilām trijām. Un kad jau uguns degs liesmu mēlēm karstām, tad uzbur to vietu, kur esi kopā ar viņu. Mīļoto savu vienīgo. Nav citiem jāredz jūsu skūpsti un maigie glāsti viegli pirkstiem trīsot.

Kad zvaigznes debesu kupolā aizdegtas tiek, mēs satiekamies uz Piena ceļa. Un skūpstus viens otram dāvājam. Tāpat kā reiz senāk, kad vēl netikām šķirti viens otram. Tā vajadzēja, tik nejautā man kāpēc. Nezinu to arī es, vien atceros kā abiem mums asaras lējās karstas pār vaigiem. Tad abus mūs ilgas savās skaujās paņēma. Tā vajadzēja, tik nejautā man kāpēc, nezinu to arī es kā Tu pats. Kā nezinu cik vēl sveču izdegs pasaules plašajā telpā Tev bez manis un man bez Tavām siltām plaukstām. Cik vēl jūras viļņi sudrabā degs. Cik vēl zvaigžņu sega pār pasauli klāsies silta vai vēsa rudens naktīs. Un cik vēl Saule tuksnesī savās pēdās ūdeni žāvēs. Tāpat kā tās asaras uz maniem un Taviem vaigiem karsti lāsojošās.

Tas bija tik sen atpakaļ, citās dzīvēs …               

Lielā dabas grāmata

LIELĀ DABAS GRĀMATA ikkatrā savā lapas pusē ierakstījusi stāstu kādu – CILVĒKIEM PAR VIŅU DZĪVI. Kas ir bijis, ir un būs. DABA pati VISU PASTĀSTA – ar savu balsi, ar savām krāsām un smaržām. Šo stāstu BURVĪBA IR TIK APBRĪNOJAMA, ka cilvēku valoda ir par mazu visu stāstu PIEPILDĪJUMAM. Zem asfaltu lentām un aiz māju dzelzsbetona sienām ir grūti SADZIRDĒT pašu BRĪNUMAINĀKO BALSI pasaules telpā.

Čiekurs iekrīt sūnās. Strautā stirna dzer. Pat neizšķirt kas MAIGĀKS – strauta spogulis vai stirnas lūpas. Kāda skaņa tai liek tramīgi pacelt galvu. Tas tik čiekurs iekritis sūnās. Kamene aizlido. Ikkatra DABAS lapa pilna ir ar stāstiem, pasakām un leģendām. Vai lasīt to visu proti tu? Vai ne tu šajās lapās esi putns, vējš un mēness stari starp egļu zariem? Vai ne tu? Pieliecies un tavi mēness stari aizskars pūkaina zaķēna kažociņu. Uzpūt elpu savu un raugi kā zaķēns miegā sāk SMAIDĪT. Purniņu iespiedis sūnās.

Rudens zeme

Rudens zeme smaržo pēc lietus un mārtiņrozēm. Migla vāliem veļas un veļas pār zemi – tas ir veļu laiks. Ak, nebaidies no šiem tēliem, tie nāk apraudzīt savas mājas un savus mīļos. Veļi ir tavas nakts sargi un mēness stars ir to ceļš. Debess vāks rudenī zemāk laižas, tas ir pelēks un pielijis smagu lietus lāšu. Ak, nebaidies no šī pelēkā lietus vāka. Tas pieklusina tavas satrauktās domas un jūtas. Naktis rudenī kļūst aukstas un skanošas no salstošās zemes. Ak, nebaidies no šī aukstuma – tas nes ziemas balto sniegu. Nāks ziema un naktis kļūs gaismas pilnas. Ak, nebaidies ja gaismu neredzi ar acīm – šī gaisma jāierauga sevī. Un tad arī redzēsi gaismu vistumšākajā ziemas naktī. Un vislielākajā spelgoņā nebūs auksti.     

Ie.Trimalniece „Lai paliek viens vārds”,

 Latgales kultūras centra izdevniecība, 2008