Katrs rīts un katrs vakars ir citāds. Vienā saule
rotājas, citā savu vaigu slēpj. Lieldienas tāpat – katru gadu citā laikā. Un
pēc gada jau šķiet tik tālas, tālas – ar sniegiem un ābeļziediem. Kas no
debesīm sniga rožainām pārslām. Atceries? Droši vien ne. Šodien jau cita saule.
un citas Lieldienas. Citas domas, raizes, prieki Tevī mīt. Un tomēr – reizēm ir
derīgi pār plecu sev atpakaļ vērties. Lai to Lieldienu vēsti sev sirdī rastu
arī šodien. Lai šodienas raizes mazākas taptu. Un Tavs vaigs smaidā plauktu. Kā
debesu koki ziedot.
Un no jauna pasaule apsnieg. Baltais sniegs kā seģene
klājas. Pār asniem un bērzu pumpuriem. Pār māju jumtiem un uz lieveņiem. Atveru
sava nama durvis un ļauju sniegam snigt. Un savus skūpstus dāvāt man.
Iekar šūpoles debess kokos baltajos. Iekar šūpoles
mākoņos. Un lai sniegs Tev birst matos. Tie ir debesu koku ābeļziedi. Rau, tie
visu zemi ir apseguši. Vai jūti, kā smaržo tie? Debesu koku ābeļziedi baltie.
Iekar šūpoles debesīs!
Man patīk šeit būt, uz Zemes. Sniegā baltajā kūleņus
mest. Lieldienās. Smieklus bērt saujām Tavās plaukstās. Lieldienās. Kad tā
snieg. Kur ir kamanas? Man bez tām netikt līdz Tevīm. Lieldienās. Tā snieg. Vai
varbūt tie ir debesu koku ābeļziedi? Tik daudz. Un vēl, un vēl tie birst.
Apklājot zemi. Paveru savas mājas durvis. Un tur kamanas stāv. Trejos zirgos
jūgtas. Ticība, cerība un mīlestība. Krēpes turpat vai līdz zemei slīgst. Pie
ilksīm zvaniņi sudraboti. Tā sbieg. Kamanās ir ieklāta mīksta sega. Tajā ieausti
ir zvaigžņu raksti. Un upju putu bārkstis skanot dzied.
Man patīk šeit, uz zemes, būt. Kas debesu koki tā
zied. Kad kamanas pie mājas durvīm stāj. Tavās plaukstās bēršu visus smieklu
zvārguļus, kas mežā un pļavās mājo. Kokos un upēs. Ko putni atnes. Lieldienās.
Kad tā debesu koki zied!
Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010
Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4
ISBN 978-9984-29-214-4
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru