Sniegs lielām pārslām lido un lido. Tad vējš uzpūš, un
deja pārtop skrējienā ašā. Tāpat domas. Tās dejo. Un tad, uzpūšot ATMIŅU vējam,
sāk skriet. Kurp gan tās traucas? Kā svīres vai kaijas baltās. Sajūtot virs
mežu galiem elpu no zemes brūnās. Sajūtot jūras šļakatu elpojumu dzestro. Kur
trauc ATMIŅU domas? Nākotni tās paredz pēc laika tecējuma, kurā katrs mēs esam
ŠAJĀ ZEMĒ. Pa kuru, kājām ejot UZKĀPSIM DEBESĪS.
Vai arī cilvēka dzīvē nav tieši tā? Kā cīruļputeņa
dienā. Te sniegs sagriež savas vērpetes. Nav nevienas brīvi zilas debesu
strēles. Un tad kā uz burvju mājienu VISS IZGAISMOJAS. Debesīs pienbalti mākoņi
slīd. Un acu skatam paveras žilbinoša SAULE. Un it viss TOP REDZAMS. Labais prieku dara, gan arī tas, kas rūgtus
mirkļus nesa – arī tas ir tapis par prieka avotu. Vai nav dīvaina tāda marta
diena? Ar cīruļputeņa dziesmu. Ar SAULES PILNU SMAIDU. Veroties caur sniega
mežģīnēm.
Veroties šai pārslu dejā, mana sirds GAVILĒ tādā rāmā
MIERĀ. Par to, ka DZĪVOJU. Tik skaistas dzīves nav citur! Vai zini, kādu dāvanu
vēlos es par dzīvi uz Zemes šīs? SMAIDU cilvēku sejās. Par PIEPILDĪTU MĪLESTĪBU
PATIESO. Par to, kurai sekojot, mazā Nāriņa tapa par jūras putām….
Pār priežu slaidajām galotnēm SAULE savu roku pārlaida.
Pār debess telpu pārviļņoja vakara jūras putu vilnis. Tas mazās Nāriņas SMAIDS.
Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010
Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4
ISBN 978-9984-29-214-4
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru