Liekas tas bija gadus divus atpakaļ, kad baznīcā
atrodoties kā ēkā Lieldienu dievkalpojuma laikā sajutu kā ēka top tukša. Tajā
palika cilvēki un mācītājs, bet TAS kāpēc ļaudis pulcējās ēkā, TAS aizgāja. Nē,
ne jau kaut kur izzuda, ne tā. Vienkārši pameta ēku. Faktiski pameta cilvēku
celtus akmens mūrus, lai dotos PASAULĒ. Nē, ne tālu prom aiz robežām kaut kur.
Ne tā. TEPAT.
Ir lietas, kuras ir cilvēku aizspriedumu pilnas. Aiz
vaļņiem augstiem uzceltas pielūgsmes tronī augstā. Ne aizsniegt, ne pieskārienā
just, ne kājas ar svēto ūdeni slacīt. Tik augstu celtas. Un tad jebkura cita
doma liekas zaimi mutē ņemti. Nē, ne tā. Nepavisam.
……………
Katedrāle ... cauri vitrāžas logiem uz grīdas rotājas
neparasta GAISMA. Tā viļņo ar zeltainu vilni. Uz grīdas. Kur šo un kad jau
redzēju? Lurdā esmu pirmo reizi. Un tad
atceros. Tas bija nakts sapnī. Tieši šī grīda ar šo ornamentu. Ar tieši šo
neparasto GAISMAS viļņošanos.
…………….
Katedrāle. CILVĒKS PATS. Dzīvs, taustāms, apskaujams. Ar svēto ūdeni
slacīts. Redzu kurp dodas TAS, kurš pamet akmens mūrus.
Uz KATEDRĀLI. Tik vienkārši. Taustāmi. Dzīvi.
Zaļā ceturtdienā, 2009.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru