Ir tik ļoti SKAISTA aiziešana

 Kad cilvēks uz Mājām dodas ir jāpasmaida. Jo kas gan skaistāks var būt kā Saules ceļš! Un ja vēl cilvēks TUVS to iet ar Gaismas sveci rokās! Ir neiespējami tad nomaldīties. Tik uz laika sprīdi īsu mazliet pasaules klaidos pazaudēties. Tev svece vien jāierauga no jauna, kur tā deg nenogurusi. 

Tas viss dzīves noslēpums.

 

Cik SKAISTI cilvēks gaismā tīrā stājas. Ar smaidu lūpās par visu izdzīvoto, piedzīvoto un izjusto. Cik SKAISTI rokās ceļa stīgas plūst. Ar oļiem pelēkiem vizošiem Saules lēktā, rietā.  Un sejā tik SKAISTI mīlestība atstarojas. 

 

Es vēlētos šo skaistumu Dievišķo pieturēt. Uzziest uz savas maizes rikas, lai tad azaidā stipra topu.

Ir tik ļoti SKAISTA aiziešana. 

 

Un kā Tu šodien eji TO ceļu, linu baltam dvielim sev zem kājām viegli klājoties. Tā rīt es to pašu ceļu iešu. Mazām zemeņu krellītēm spulgojot meža norā gaišā. Kā Tu šodien smaidi kādas citas galaktikas goda istabā ejot, linu baltu dvieli rokās turot. Tā es rīt goda istabā Tev maizi sniegšu. Tu to uz linu dvieļa liksi, bet es pēc medus krūzes iešu. Svece gaismos goda istabā Baltu gaismu. Tu tajā brīdī atcerēsies par zemeņu krellēm. Un steigsies pēc tām. Tu man zemenes, es Tev medu. Tu šodien, es rīt goda istabā tikšu. Linu baltais dvielis glāsmaini Tavas rokas glāsta.

06.marts 2013.