Rudens lapa lēni
virpuļodama atraisās no koka. Tu to pavadi ar skatienu un skaidri zini –
pavasarī tieši to pašu kļavas lapu ieraudzīsi tajā pašā zarā. Vai nav dīvaini –
tu zini – nekas nezūd, tik uz laiku. Uz brīdi tevi atstāj vienu. Lai tu varētu
atgriezties savā bērnībā un atrast to zemi, kur mīt cilvēku sapņi.
Tur ar vēja otu tiek gleznots uz debess
audekla un mākoņi pārtop iztēles ainavās. Tur jūras dzelmē mazā nāriņa mīt – tā
pati, kura mīlot tapa par jūras putām. Tur mīt sirma, gudra pūce – vecā, vecā
mežā.
Cik sen jau nav būts sapņu zemē ? Kopš
pērnā rudens, kad kļavas lapa zemē risa ? Nē, laikam vēl senāk. Jau aizmirsies
kā smaržo maize krāsnī cepta, likta uz kļavlapām. Jau aizmirsušās ledus pilis
logu rūtīs. Jau aizmirsusies sveces gaisma likta uz palodzes.
Šoziem man jāapciemo sava bērnības sapņu
zeme. Lai pavasarī ar to pašu kļavas lapu zarā varu ļauties saulei, vējam,
lietum.
Pavasarī vajadzēs daudz spēka un izturības !
Man vajadzēs ! Tev vajadzēs ! Mums vajadzēs !
Tāpēc ik pa laikam jāapciemo sapņu zeme.
(13. janvāris 2002. gads)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru