Kad Saule ar lietu mijas. Vienā pusē
Gaismā tilti ceļas. Uz debesīm (bet varbūt tas otrādi ira). Otrā pusē Tumsas
mākoņos zibens šķiļas. Spert un lādēt. Kas bez dvēseles, kas rētās dziļās līdz
kaulam, kas purva rāvā mitis. Divas puses mijas. Ar uguns strēlēs kaltu zobenu.
Tam asmenī Dzīvība un Nāve. Asins upēs mērcēts, vaidos kā dvielī slaucīts.
Kad Saule ar lietu mijas.
pierakstīts Vidzemes mežos, braucot kopā ar zintniekiem un tāda
kalibra cilvēkiem pētīt senvietas.
____________________________
Nu gan esam Mežvidos. Drēbes izžuvušas uz
miesas. Daudz lija lietus, tieši tad kad sākām iet pie akmeņiem mežā. Kā laukā
no meža, tā lietus pārstāj. Un tā visu dienu. Bet pašās beigās Vijciema
Celīškalnā labi pastrādājām ar akmeņiem. 22. Aug 2010.gads
_________________________
25.oktobris. Jā, laikam man TĀ diena būs gada
visinteresantākā diena. Kad Saule ar lietu mijas, TAD AKMEŅI RUNĀ. Kā cilvēki.
Un mistikas tur ir tikpat daudz kā tajā kā lampiņa deg. Vairāk nē. Tā ir bieži
un daudzās lietās. Kurās cilvēks meklē to kā tur nemaz nav. Bet acīmredzamo tā
arī nespēj ne ieraudzīt, ne sadzirdēt, ne sajust. Staigā pa šo pasauli kā
puslēmēts. Bakstot ar degunu zemes kukuržņus un zem tiem cerot ieraudzīt zelta
podus. Jā, ir jau gan tie zelta podi. Bet tie citās vietās jāmeklē. Zinot SAVAS
TAUTAS vēsturi. Ļoti bagātu.
*** * ***
Koki... varbūt mūsu senči no seniem, seniem
laikiem. Sarunāties ar tiem varam un uzklausīt padomu viedo, varam savas bēdas
pie tiem atstāt un ar savu prieku dalīties. TIK DAUDZ!
31. oktobris 2010.gads
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru