Atceries bērnību

---- Vai cilvēks var kļūt laimīgs, ja piepildās visas viņa vēlēšanās ? Prieka feja apgalvo, ka var. Bet Rūpju feja apgalvo, ka nevar. Strīdīgo jautājumu var atrisināt tikai burvju galošas – kam tās kājās, tam piepildās visas vēlēšanās.

------- Bet vai tas nes laimi ? ------

    Pasakas vairs netiek tik bieži lasītas Tāpat tās reti var redzēt TV . Nereti dzird sakām :” nestāsti man pasakas ” vai „atkal tu ar savām pasakām”. Var domāt , ka pasakas ir tikai bērniem. Pieaugušajiem ar tādiem niekiem neklājas nodarboties. Ai, kādi maldi ! Cik ļoti mēs paši sevi mānām, pasakas uzskatīdami par „pasakām” ! Cik ļoti paši sevi apzogam attālinādamies no savas bērnības ! No tās brīnumzemes, kurā mīt fejas, rūķi, princeses, pūķi, apburtas pilis un ….burvju galošas. Tie esam mēs paši – cilvēki ar labo un ļauno, ar draudzību un pašaizliedzību, ar bailēm un drosmi.

     

    Vēl vairāk – pasaka ir visīsākais ceļš pie sevis, savas sirds, drauga sirds. Naivi ? – Nesaki viss. Aizver acis un atgriezies savā bērnības zemē. Sajūti kā zāle glaužas ap kailām kājām. Sajūti kā vējš sabužina tavus matus. Garām dūkdama aizlido kamene – nosmaržo pēc medus. Uz plaukstas tev mārīte nolaidusies. Tu ļauj tai aizrāpot līdz pirksta galam. Tad pret sauli roku pacēlusi, saki : „Mārīte, mārīte – kur tavi bērniņi ? Aiznes no manis tiem labas dienas.”

      

    Tālajā debess malā sāk mākties lietus tūces. Tu gaidi lietu atnākam un tici – izdosies atrasties uz robežas, kur vienā pusē no tevis līst , bet otrā – nē. Tad piepildoties visas vēlēšanās.

     

    Varbūt tā bija, bet varbūt tev to tikai uzbūru es. Atceries kā bija tad, kad tev bija seši, septiņi gadi. Palūkojies tajās debesīs, palaid papīra kuģus tajos strauta ūdeņos. Izsapņo vēlreiz tos bērnības sapņus. Izbrien to ziemu kupenas. Atrodi to pavasaru vizbulītes. Izsmaržo tās vasaras – pilnas saules, gaismas, medus. Palūkojies rudens debesīs – pāri mājai laižas gājputni. Uzbur pati savu bērnību. Tu noteikti sastapsies ar to meiteni, kura vienmēr mājo tavā sirdī. Lai cik tev būtu gadu, tu vienmēr vari lūgt meiteni atvērt bērnības durvis. Jo tā taču esi tu pati - vienmēr un mūžīgi bērns.

Tu nedaudz skumji smaidi ? Un spogulī aplūko savu seju ?

   

    Pirksti pārlapojuši un acis pārlasījušas daudzas gudras grāmatas ? Sastapti daudzi cilvēki un gūtas sāpes, vilšanās ? Tu saki – esmu guvusi pieredzi.

Palūkojies labi spogulī ! Palūkojies labi uzmanīgi ! Tā bērnības meitene tev stāv cieši aiz muguras un šķelmīgi smaida. Un tici man , šī meitene spēj piepildīt visas vēlēšanās, jo ir atradusi to vietu lietū, kur līst un nelīst. Pajautā to pati meitenei. Pasaku zeme tikai pieaugušajiem ir „pasaka”.

  - Bērniem - viņu īstās mājas. Un bērni esam mēs visi, gadu skaitam nav nozīmes. -

(7. janvāris 2002. gads)