„Mazu brīdi pirms gaismiņas”
Vilis
Plūdonis
Nav šaubu ne mazāko. Lēniem soļiem gads dodas projām. Aiz
sevis atstājot … jā, ko gan tas atstās? Tradicionāli tiek pārlūkoti savi
padarītie darbi, tiek skaitītas godalgotās vietas kādos konkursus vai mazākais
saskaitīti tie rīti, kuros bija vienkārši labi. Ideāli, ja tie būtu visi gada
rīti. Dzīvē tomēr tā nemēdz notikt, jo … jā, jo cilvēks pagaidām ir cilvēks. Ar
visām savām vājībām, kuras bieži ir tieši tas mazais „piedauzības” akmens, kurš
traucē elpot ar pilnu krūti.
Es noauju savas kurpes un lēni, pēdu aiz pēdas dodos
pretim … jā, kam gan doties pretim? Ziemassvētkiem vai Jaunajam gadam? Laimei
vai mīlestībai? Jauniem panākumiem un kādiem tad tiem būt? Tas taču jau bija
šajā gadā un visos citos, kuri ir man blakus bijuši no dzimšanas brīža. Kas
jauns tad mani var vēl sagaidīt?
Es pasmaidu un dodos pretim …klusumam. Nedaudz banāli
jau tas skan, kā daudzi vārdi, kurus mutē tik viegli paņemam, pat neapjaušot ko
tie vēsta. Ir tik viegli pateikt „es Tevi mīlu”, bet to padarīt redzamu ir tik
ļoti grūti. Tas izrādās ir noglāstīt galvu ne savam bērnam un palūgt piedošanu cita
vietā par to, ko neesi izdarījis Tu. Kāpēc gan to darīt? Ne mana vaina taču, ne
mana vaina…
Pasaule ir daudz tuvāka kā man tas šķiet. Acu māns ir
acu māns, ka cilvēks man tas svešais blakus ir svešinieks. Tā tas nav nemaz. Es
jūtu sev blakus cieši cita plecu un jūtu kā elpo otrs cilvēks, kaut nezinu Tavu
vārdu. Es pat varu nezināt Tavu acu krāsu,
tas nav tik būtiski šodien vairs. Es lēnām lieku soli aiz soļa, lēnām,
lai vari savus soļus aiz manis likt. Lai nesajūk, lai esi drošs, ka
nepakritīsi. Un tas nekas, ka ziemas naktis mūsu platuma grādos ir tik tumšas.
Tu jau zini, ka „Mazu brīdi pirms gaismiņas” ir tieši tā.
Es pasmaidu un satveru kādu staru no Dieva gaismas
sniegtās…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru