*** *** ***

Zemes ļaudis šovakar degšot sveces trīs un vēlēsies ko sev svarīgu. Tā vēsta rakstu vietas grāmatā senā. Tai vāki ir greznās inkrustācijās iemargoti. Šķirstu lapu pa lapai un lasu tās trīs vēlēšanās, kuras tapušas teiktas līdz šai dienai baltai. Ko nu katrs ir vēlējies sev tuvāk tvert. Viens naudu, otrs maizes klaipu. Trešais niekos mazos izteica savas vēlmes un palika galā tukšā pavisam.

 

Vai šajā reizē kas citāds maz būs? Kurš teiks, ka mīlestība ir viņam visvairāk vajadzīga? Un kurš teikts – par to maizes rieciens biezāks netaps nemaz. Bet tikmēr sveces degs, nejautājot vai tas ir tas, kas nepieciešams kā gaiss. Sveces degs savu uzdevumu pildot stundu pa stundai. Es tās tikmēr sargāšu no vēja nopūtām tik karstām, tur aiz durvīm. Zemes ļaudis vēlēsies ko sev tuvāk tvert. Paturēt uz mūžiem gariem vēl aiz dzīves šīs. Taču … ko gan paturēt sev var tik ilgi, ka nezūd nekad?

 

Zemes ļaudis stāsta, ka pat mīlestība zust varot Tumsas apskāvienos tik stipros, ka bailes nāk pa logiem iekšā. Tāpēc tām rūtīm aizkari ir priekšā aizvilkti, lai Tumsa laukā paliek un pat nemēģina savas acis istabā ielūkot. Bet ja TĀ svece deg? Tad kāpēc baidīties no tā, kas varbūt pat nemaz nav.

 

Pulksteņa soļi tik aši šķiet, ka pietrūkst vienas sekundes. Vai tomēr ne? Varbūt Laiks ir ne pulkstenī ieslēgts un pat ne cilvēku domās tik dažādās. Es veros Saules rietā un smaidu, jau Saules lēktu pēc maza sprīža vērojot. TĀS sveces visu nakti ir degušas. Kamēr zemes ļaudis savas vēlmes klusās no sirds teica viens otram uzsmaidot.

 

*** *** ***

 

Bet kāda ir vēlēšanās mana? Es domāju … par to putnu debesīs, kuram spārni tik mirdzoši  balti