Ar VĀRDU uz lūpām...

Cik sliekšņiem jāpārkāpj, lai Jauns gads ciparu ailēs tiktu ierakstīts? Varbūt tie ir trīs, tik labi zināmie. Cerība, ticība un Mīlestība. Bet varbūt … tie sliekšņi ir tik nepārkāpjami, ka nepienāks jauns gads ar jaunām, skaistām dienām? Tā taču arī tas var būt, vai ne? Es nesteigšos atbildēt, jo cilvēks tik maz zina par savu nākotni, tik maz. Tās jau tikai ir klusas nojausmas, ko saucam par ilgām. Arī tās var izpalikt, arī tās. Nav lemts būt tam, kas nav paredzēts man šodien, rīt un parīt. Lai kā es to sauktu klāt un kādas ilgas zilos dzīparos sietu savas dzīves kamolā. Stāsta, ka cilvēka liktenis ir zvaigznēs ierakstīts. Tā stāsta vecie ļaudis un viņi zina ko runā. Cilvēks reizēm to pārprot, domādams, ka nolemtība tā ir. Nē, nolemtība nav liktenis.

Liktenis ir tie labi zināmie sliekšņi, kurus pārkāpjot JAUNS gads ciparu ailēs tiek ierakstīts. Mazliet gan citādi kā pierasts redzēt uz kalendāru vākiem un piezīmju blociņos. Man acu priekšā iznirst jūra. Tajā sīku lāšu nav. Jūra ir jūra, tāpat kā debesis ir debesis. Ar ceļiem BEZGALĪBĀ, kur sīks acumirklis gaismo tieši tāpat kā liels. Laiks ir laiks. Un vārds IR VĀRDS.

Snieg. Pārslas lēni snieg. Saule riet. Es apstājos pussolī, lai paliktu mūžībā, kuram nav sākuma un nav beigu. Mūžība ir mūžība, kurā cilvēks mēģina to sīko acumirkli sev pieturēt tuvāk. Dvēsele MŪŽĪBĀ dzīvo mūžīgi.

Man tā patīk BŪT pasaulē šajā. Baltā. Klusā. Ar VĀRDU uz lūpām…