Piedod, ka tas ir tieši tā

Nesauc mani vairs vārdā skaļā, kaut balti ir sniegi Tev uz rokām sasniguši. Es vairs neesmu šeit, kur esi Tu. Nu mēs katrs savā pasaules telpā elpojam klusi, kaut stīga sudraba vēl mūs kopā tur. Ļauj tai vaļā raisīties, ļauj man iet uz Mēness tumšo pusi, no kuras nāci Tu pirms mūsu satikšanās. Mēs vietām maināmies arī šajā gadu tūkstotī. Kad satiksimies? Jautājums bikli skan.

 

Varbūt jā un varbūt nē. Varbūt atkal viens otram paiesim garām, nenoticot savam liktenim. Dziesma ir tikai dziesma. Bet satikšanās … tā citāda var būt. Tā jau tas ir bijis tik ilgus gadu simtus. Dziesma ir cilvēku vārdi un CERĪBA. Ticība ir solis tālāk jau sperts aiz kura nākošais ir Mīlestības klusais vārds. Jā, tieši klusais, ne vairs vārdu klājiens, kaut arī balts.

 

Varbūt jā un varbūt nē. Putns jau tas ir viens, ne divi. Tikai cilvēki tik bieži to ne redz, ne jūt, ne zina. Aizmirstot savu vārdu vienu, ne divus.

 

Tu paliec šajā pasaules telpā. Es dodos prom … mēs vietām maināmies ATKAL.
                                                             Piedod, ka tas ir tieši tā.