Mans VĀRDS

 

Zvaigznes plaukstā: LAI TOP! (zvaigznesplauksta.blogspot.com) 

Ir svētdien, atkal. Jau nezin kurā manā mūžā, cilvēka mūžā. Austiņās skan mūzika, pēc noskaņojuma tieši tagad. Paiet laiciņš kamēr sameklēju atbilstošāko. Pirmās sekundes, der vai neder? Tieši tagad. Paralēli datora ekrānā ir atvērti vismaz 5 logi. No kuriem trīs ir mani pieraksti sākot no 2015.gada. Trešā mana grāmata ar nosaukumu “Zemei piedošanu lūdzot” ir iznākusi 2015.gadā un nu IR LAIKS. Ir laiks ķerties klāt sakārtošanas darbam. Nākošajai grāmatai ar nosaukumu “ … “. 

 It visam IR SAVS LAIKS. Tas īstais laiks, kurā zieds savas smaržas dāvā pasaulei un cilvēks otram pasaka vārdus “Es Tevi mīlu”. Un pēc gariem, gariem nodzīvotajiem dzīves gadiem ir jādodas projām no planētas vārdā Zeme. Uz savām MĀJĀM. Cilvēks ar miesu un asinīm bīstas šī brīža. Jo ir tik ļoti pats sevi piesējis matērijai, zemei un dubļiem sev zem kājām. Un tad ir grūti, ļoti grūti sajust sev pie pleciem, tur kur ir lāpstiņas, SAVUS SPĀRNUS. Putna spārnus. Eņģeļa spārnus.

 Reiz, tas bija sen pirms gadiem.  Klusi klusiņām kāds aizskāra manu vaigu. Pagriezos un ieraudzīju eņģeli. Viņš smaidot lūdza man piemērīt spārnus. Tādus pērļaini baltus un maigus. Es zināju, tie ir mani spārni. Es zināju, joprojām mani cilvēka vārdā citi sauks. Es zināju, būs vēl daudziem ceļiem dubļos jāizbrien cauri. Un zināju, cilvēki man akmeņus krūtīs sviedīs. Cilvēks pasauli mēra pats pēc saviem mēriem. Pēc pareizi un nepareizi. Balts un melns. Un zvaigznes, tās ir tikai tālo galaktiku atlūzas, izdzisuši, auksti pelni.

 Ir svētdiena, 7.novembris. Kad es biju mazs bērns, es nepratu šo skaitli atpazīt. Zināju izskaitīt līdz seši un zināju, ir astoņi, deviņi un visi citi. Taču septiņi, nē, pie šī es vienmēr apstājos kā iemieta. Tagad tas ir mans skaitlis un šis skaitlis ir eņģeļiem veltīts. Šajā dienā, 7.decembrī, mana mamma devās prom no šīs planētas vārdā Zeme. Tagad Lielā Lāča zvaigznājā viena no pavadošajām zvaigznēm nes manas mammas vārdu Liesma. Tā nav mana cilvēcīgā fantāzija vai iedomas. Tas tā ir no 2019. gada 17. decembra. Liesmas attālums no Zemes ir 289 gaismas gadi.  

Es dzirdu kā mamma teica : TUR IR ZELTA ZVAIGZNES. Tas bija tik sen, reanimācijā. Es redzu viņas acis. Es dzirdu viņas balsi. Un kad pienāks tieši mans laiks doties MĀJUP, es došos …

Īstajā laikā. Varbūt tā būs ziema, mana mīļā ziema. Bet varbūt tas būs pavasaris. Varbūt tas būs rītausmai austot, kad Saule uzsmaida pasaulei. Varbūt nakts mēļajā pasaulē mēness lasīs kopā visas savas zvaigznes pavalstnieces. Cilvēks savu aiziešanu no planētas vārdā Zeme nezina. Tas ir ar gudru ziņu tā atvēlēts. Lai vēl kādam cilvēkam iespētu pateikt vārdus. Es TEVI MĪLU. Mans tētis šos vārdus izrunāja citādi. Es dzirdu viņa balsi mūsu pēdējā telefona sarunā “nu tad attā meit, …”. Es redzu viņa sastrādātās rokas. Tās zināja kādas ziemas ir Sibīrijā. 

 Līst lietus, jau kuru stundu līst. Zemei ir ļoti vajadzīgs lietus. Cilvēkam ir ļoti vajadzīgs pieskāriens. Otra rokas pieskāriens. Balss pieskāriens. Dvēselei. Caur miesu. Kā silts glāsts. Kā mierinošs vārds. DVĒSELEI. Lai dzīves ceļa galā varētu pieskarties savai zvaigznei.  Tai, kura nes manu vārdu …