Man patīk pelēka diena. Tajā tik daudz redzēt ko var

 Man patīk pelēka diena. Aizvakar jo īpaša tā bija. Ne dēļ 11 datuma. Ne tāpēc. Man patika dienas noskaņa. Tās pelēkais aicinājums ielūkoties dziļāk. Daudz dziļāk. Tik dziļi cik to spēju. Koki no sava lapu zelta tagad jau ir atvadījušies. Un pret debesīm siluets redzams top. Katram pilnīgi citāds. Sajaukt nevar. Sūnu pelēkie kamoliņi. Koka stiegrojums uz stumbra. Viss tik skaidri redzams. Jo vairs nav krāsu košo virpuļu. Un tā ir labi. Tā tam ir jābūt. Ir jābūt Dabā un cilvēkā tādam mirklim, kad visu apņem pelēkais. Ne pelēcība, bet pelēkais. Tas, kurš atklāj. Līdz pašām dzīlēm. Līdz Debesu apvārsnim tālajam. Kur skats sniedzas vēl pat tālāk. Aiz horizonta saucot. Un tā ir labi. Tā tam ir jābūt. Tādam mirklim, kurš sauc un aicina iet vēl tālāk. Par šodienu un rītdienu pat vēl tālāk.

 

Jā, var sirdī būt nemiers un skumjas. Jo krāsas visas košās ir prom. Tās ir zemē un tagad jau pārvērtušās citā. Un tieši šis ir tas īstais brīdis sevī ielūkoties. Kas manī vēl gaismas svecei degt traucē? Kas nemierā sauc un dvēseli vēlas tīt pelēcības tīklos? Vai tās ir bailes vai šaubas vai vēl kas cits? Atmiņas, smeldze, nepiepildītais… vēl kas? To tīšu pelēkā nātnu lakatā un zem akmens likšu. Lai guļ zem. Tā vajag būt. Jo rīt jau baltais sniegs visu savos glāstos auklēs. Dabā un cilvēka dzīvē viss ir taisnības pilns. Pat ja sāp līdz kaulam un dziļāk vēl sāp, tā ka elpot top grūti. Tā tam ir jābūt. Gaismas svecei degot tās staros izdeg viss, kas nav īsts, nav patiess. Kas glaimos sacīts un tukšus solījumus dodot. Kas melos un viltus dzīparos tīts tika. Skaistu galma tērpu mugurā velkot. Krāsu košumā acis tad žilba. Zem krāsām šīm vien tukšums bij’ mitis. Vairāk nē.

 

Man patīk pelēka diena. Tajā tik daudz redzēt ko var. Sūnu kamoliņi tik silti uz koka sāna guļ. Un tālumā egle savu stāju staltu slej. Tad nāk lēni un mierīgi vakars. Mēness savas zvaigznes skaitīt sāk. Uzpūšu elpu zālei un tajā sāk mirdzēt citas zvaigznes. Ir miers. Dziļš, dziļš miers. Klusumā dvašu dzirdēt varu. Visas košās krāsas ir prom. Ir palicis vien tas, kas IR. Īstais, patiesais. Tas, kas jāatrod ir sevis vidū. Aizdegta svece gaišā vai pelēcības putekļu mākoņi.   

 

Man patīk pelēka diena. Tajā tik daudz redzēt ko var.

 

13.novembris 2011.gads