Mēs šo nakti nosargājām, arī šo ...

Pa lāsei, pa lāsei vien ... viss kopā sarit mākonī baltā, sārti rozā, zeltītā. Rīta miglā izjūk, matos izkūst un man plaukstā ierit Tava asara. Ne jau tā rūgtuma lolotā. Tā cita jau pavisam ir, kad tumšās naktīs ceļš ir pazudis. Tad vien zāles švīksti esam zem kailu pēdu glāstiem. Ne miesa, ne asinis. Ne ēna, ne gaisma. Ne rīts jau, ne vakars vēl.

Tavas lūpas maniem matiem pāri slīd, nepieskaroties. Manas acis pāri Tavai sejai maigu ēnu met. Tevi neuzlūkojot. Pa lāsei, pa lāsei vien ... visas rūgtās asaras izkūst, izjūk kaut kur zem kailo pēdu glāstiem, ceļam naktī aizvijoties bezgalībā. Nezinu kurā mirklī un kurā vietā smaidīt sāki. Es jau biju pārtapusi rīta blāzmā, bet Tu ... sniegam kūstot ritēji no kalna lejup. Tērcītēs, strautos kaut kur kalnu ciematā tālā, tālā.

Nevaru, nespēju apsolīt kad un kur divas lāses tai sārti rozā, zeltītā mākonī ieritēs, pārtaps par gaismu caurspīdīgu. Varbūt kādā naktī, kad ubags pasmaidīs par rožu ziedēšanu. Bet varbūt tā būs dienas karstākā svelme, kad putni no cilvēku rokām ūdeni dzers, nebaidoties.

Laiks nepieder ne Tev, ne man. Cilvēkam pār to varas nav. Cilvēks cilvēku satiek kādā brīdī, mirklī, dzīves krustcelēs varbūt. Meklējot sevi vai to pazaudēto rīta mirkli, kad uzziedēja dārzā pirmais rozes zieds. Vai tas bija un kad tam es pagāju garām, pat nepamanot? Cilvēks laiku nepazīst, to nenojauš, nejūt, nedzird, neredz. Kaut vārdā sauc "laiks". Vien tad, kad pāri jūrai vētrā pāriet spēj, tikai tad pa lāsei vien, pa lāsei sarit mākonī zeltītā, rozā, piena baltā. Gaismā caurspīdīgā pārtopot.

Kaut kur pasaules telpā šonakt rožu dārzos ziedi miglas baltā pienā pārtop. Silti baltā, baltā. Kad rīts Tavā logā ielūkosies, atceries - naktī pāri šai pasaulei kāds putns pārlaidās, sudraba spārniem. Es putnu to redzēju un Tu juti, kaut acis nakts sapņiem veldzēties ļāvās. Diena jauna mūs jau aicina ēnas otra sejā viegli, viegli noglāstīt.

 Mēs šo nakti nosargājām, arī šo ... 

                                                                Ie. Trimalniece, 23.septembris 01:14

 



Tu?

Ar vārdiem var tik ļoti daudz. Var cerību pārvēst ticībā. Var ticību pārvērst mīlestībā. Un var cilvēka dvēseli melnā peklē iesviest.  Ar vārdiem tik ļoti maz var ko veikt. Pa īstam, dziļi un ar VĀRDU uz lūpām. Šodien esam cilvēki, rīt varbūt būsim putni debesīs zilās, mākoņu pilnās ar spārniem baltiem, viegliem. Ja spēsim, ja to gribēsim. Neļaujot pasauli saplosīt līdz pēdējai šķiedrai. Šodien esam cilvēki, tik bezgala naivi un tik ļoti smagas sirdis krūtīs mēs katrs nesam. Rīt varbūt viens otram mīlestību dāvināt spēsim, tik baltu, vieglu un gaismas piepildītu. Ja to vien gribēsim, ja spēsim zemi nosargāt no ...

Ir vārdi, no kuriem cilvēka auss bīstas, jo zina šo vārdu smago nastu, kas dvēselei par slogu top un debesis melnas tad top.  Ir vārdi, no kuriem zeme ziedēt sāk un ik katra zāles stiebra galā sudrabs viz. Līdz apvārsnim tālam, līdz pašai malai un vēl aiz tās. Cilvēkam vara tiek dota pasaulei ziedos ziedēt vai melnā atvarā krist. Mīlēt vai nīst. Ar vārdiem vai VĀRDU uz lūpām. Ar sirdi smagu vai vieglu roku sēklas zemē sēt.  Dzīvības vai nāves ūdeni dzert pašam un otram krūzi sniegt. Zemi pelnos pārvēst vai ziedošos dārzos Visuma tālajos ceļos vest gadu tūkstošus vēl un vēl. 

Es vēlos SARGĀT, MĪLĒT, LOLOT. Tu? 
                                                                13.aprīlis 11:37; 1460 skatījumi

https://www.draugiem.lv/blogs/post/ar-vardiem-MES-RADAM-FIZISKU-TAUSTAMU-pasauli-Un-p_15593411

 

 

... pilnas zvaigžņu

 Durvis, logi, krēsli cilvēku no cilvēka šķir. Nenāc tik tuvu man! Robeža!

 - Jā, es zinu. Zvaigznes viena otrai tuvākus ceļus iet. Cilvēks no cilvēka tik ļoti tāls var būt. Uz viena sola. Pie viena galda. Sēnes lasot. Svētku kūku griežot. Sakot " Tevi mīlu es". Mīlot. Nīstot. Skumstot. Izmisumā.

Cilvēks cilvēkam tik ļoti tuvu var būt. Elpojot nakts klusumu. Barselonā. Monseratā. Kalna pakājē. Mākoņu miglas vālos.

 - Kur esi Tu? Cik tālu Tava sirds redz?

                                                       Šonakt debesis pilnas zvaigžņu.

Pagaidi mazliet mani

Pagaidi mazliet mani, rītausmai ceļoties spārnos virs koku zaļajiem stāviem. Iesim kopā lūkoties kā zāle mostas, rasai to viegli, viegli modinot. Nakts tik silta ir bijusi, maniem matiem valgme vien viegli pāri pārslīdējusi.

Pagaidi mazliet mani, steigas pārņemtais cilvēka bērns. Iesim kopā pasauli iepazīt, no jauna arvien katru dienu. Lai vakaram pār Tavu slieksni kāpjot, varētu teikt: mana diena pasaulei uzdāvināja LAIKU. To mūžīgo sekunžu brīnuma trauku, kurā ielāso viena pēc otras sudrablietus lāses, rasas rīti, Saules skūpsti uz lapām, zāles, matos manos un Tavos. Un mazāk nepaliek nekad ne uz sprīdi, ne dienu, nakti. Tik NEapmaldīties starp koku zaļajiem stāviem, ziedlapu takās un skudru ceļos. Jo rīt mums ir jāredz kā varavīksne pār pasauli ceļus iezīmēs jau citam LAIKAM ...

Mūžīgais sekunžu brīnuma trauks vienmēr ir pilns, tik pilns, pāri malām lāso un līst.
                                                                                                                                       17.maijs

... viegli top elpot

Katram mums ir savas ēnas un savi Saules rieti vakaros aicina doties uz kalna augstāko gāli. Lai ēnas spētu par Saules lēktiem pārtapt īstajā laikā. Ne ātrāk par to sekundi, kurā lapas un ziedi vīstot savas smaržas atstāj pasaules elpā. Ātrāk par nolikto laiku nekas ne spēj, ne var citā veidolā savu jauno miesu un garu gūt. Pāri debesīm pārslīd viens balts un viens zelta stars. Kurš no tiem ir Tavs? Kuram no tiem ir Tavs vārds? Pļava piebira pilna sīku ziedu zvanu, balto upju krasti naktīs sudrabā vizēt sāk. Kur Tavas pēdas vieglāk soli sāk likt, kur Tavs vārds zemē ierakstīts tiek?

Katram mums ir nolemta viena milisekundes miljonā daļa, kurā ēnas mūsu pārtop Saules staru zelta viļņos, pāri pasaulei kuri slīd un slīd. Tad it viss top dzīvs, īsts. Un cilvēks pasaulē vietu savu spēj rast. Koku lapās, zāles rīta rasā un nakts zvaigžņu ceļos viņam vienam atstātās zīmes un burtus lasot tik viegli, viegli. Lūk, te mans vārds no Laika gala ir ticis rakstīts. Lūk, te manas pēdas smiltīs, zālē, jūras viļņos rakstus ir zīmējušas no Laika gala. Lūk, te pie akmens siltā sāna man ēna sava ir jāatsien, jāiesien smilgas skarā, jūras viļņiem jāatdod. Atpakaļ jāatgriež. Mans vārds zelta staros rītausmas klusajos soļos līdzi dodas.

Atkal un atkal cilvēki viens otru klusu balsi sauc. Kur Tavs rīts un vakars Tavs? Tavs zieds un koks. Jūras dzelme un kalna gāle. Tumšā naktī klusais Tavs pieskāriens cilvēka dvēselei kādai citai. Klau, jau kāds cits Tavu vārdu sauc un ceļš rasas glāstu pilns.

Pļava piebira pilna sīku ziedu zvanu. Un cik viegli top elpot, zāle pilna zvaigžņu pieskārienu liegu ...

                                                                                                        Ieviņa, 17. - 18.jūnijs

… tik glāsmu pilnas

Šajā pasaulē nekas vairs nav jāizdomā. It viss ir radīts tik ļoti sen. Vai atceries to? Kā agri rītausmas zeltītajos Saules staros ik cilvēka acīs cerības dzirksti iebūri. Ar vienu vienīgu savu elpas vilcienu krūtīs savās. Un roku līnijās iezīmēji mūžus baltus, ilgus, ticības pilnus. Ar vienu vienīgu skatienu pavisam īsu. Tad cilvēki sekundi vēl nezināja vārdā saukt  un pulksteni tāltālā nākotnē vēl tikai izdomās. Vai atceries to? Kā Laiku ar vieglu rokas kustību savu ik katrā koka, zieda sēklā gaismas starā iesēji un ik zemes strēle tā tapa gaismas piepildīta.

Pāri lielceļiem aizkūp gari gadi, dienas un sekunžu miriādes. Tiem līdzi izzied pīpeņu pļavas līdz pašai apvāršņa malai, kur tās sastopas ar kalnu gālēm baltos sniegos tītām. Tur, pašā augšā,  zvaigžņu ceļos cilvēku dvēseles projām dodas. Cik ilgi un cik tālu? Kurp?

Šajā pasaulē nekam vairs robežas nav jānoliek, tās visas jau tik ļoti sen iezīmētas tika. Vai atceries to? Tu vēlējies upju straujo skrējienu mazliet mierīgāku darīt. Un upes divos krastos ieliki. Cilvēki tiem deva vārdus divus. Labais un kreisais krasts. Tu vēlējies lai pasaulē būtu augša un apakša. Tā radās zeme un debesis. Un cilvēku sirdis iepazina ilgas pēc zvaigznēm, pēc mājām savām debesu tālēs.

Pāri Piena Ceļam pārskrien stirna, acīm glāsmu pilnām. Kur es tādas acis jau esmu redzējusi? Kad tas bija? Pastiepju roku un viegli, viegli  noglāstu tās purnu. Nāsis tik tikko trīs. Lūkojos maigā zvēra acīs un redzu kā robežas uz Zemes liktās pārtop par galaktiku bezgalības ceļiem. Un sekunžu miriādes ir smilšu graudi okeāna krastā. Koku lapās ik rītu jaunu Saules pirmais smaids viegli, viegli iesien cerības vienu sekundi. Cilvēkam no tās dienas katrā mirklī ir miljoniem ziedu baltu pasaulē jāiesēj. Ar vienu vienīgu acu skatu ielūkojoties acīs tuvu sev blakus, tālu no sevis prom. Es zinu, ka Tu atceries kā to spēji sen, sen agrāk. Kad pulksteņu strēles bija gaismas strēles Visuma bezgalībā.

Es atceros kur esmu redzējusi acis glāsmu pilnās. Un zinu kurp dodas cilvēku dvēseles zvaigžņu ceļiem pāri pārejot. Mēs pārtopam par Dieva plaukstu, kuras līnijās esam ceļi, upes, krasti un okeānu varenie viļņi … vakar, rīt, pirms gadu tūkstošu mirkļiem īsiem, īsiem. Vai atceries Tu to? To baltās gaismas vakaru pie tumsas paša sliekšņa. Tu soli spēri pār slieksni un tapi par cilvēku. Apsolot mājās pārnākt ar mīlestības pilnām acīm, kā tai stirnai uz Piena Ceļa. 

Šovakar lietus līst lēni, tik ļoti lēni un es atceros kā radīju pasauli, cilvēku tajā un krastus ziedu pilnus. Ik koka, zieda sēklā gaisma aicina sev līdzi mūža ceļus iet. Re, viena zvaigzne nokrita un es zinu, ka kāds cilvēks zvaigžņu ceļos pirmo soli sper. Mājās pārnākot ar glāsmu pilnām acīm.

Šajā pasaulē nekas vairs nav jāizdomā. It viss ir radīts tik ļoti sen, tik man un Tev jāatceras par solījumu doto. Mājās pārnākt ar mīlestības pilnām acīm, kā tai stirnai uz Piena Ceļa. 

Foto: Asíze, 2016.gada jūlijs  

 

…pret rītu

Ik cilvēks ir izredzēts. Jau atnākot šajā pasaulē zem debesīm tik zili, zili ZILĀM. Un nav nozīmes valodas prasmēm vai prāta pārliecībai kad tiek jautāts : "Vai tici?". Jo dvēsele mūžības ceļus iet no dzīves uz dzīvi. Pa baltiem ceļiem un akmens šķembām. Zili, zili, ZILAJĀS debesīs zvaigžņu smaidus skaitot. Vai drīz mājas drošajam slieksnim pāri kāpšu? Cilvēka prāts jautā, sirds cer. Taču dvēsele ZINA.

Mēs ik katrs esam balta dūja, ūdens lāse, zila jūra, akmens šķemba, asara zoda bedrītē, sakarsušas smiltis zem kailām pēdām ...

Viss VIENLAICĪGS esošais. Dzīvais un mirušais. Tas, kurš vakar bija citāds un rīt taps par citu ko. No vēja par kalna gāli. No cilvēka par zvaigžņu miriādēm. Mēs katrs izredzēti esam. Savu (ne)ticību pārklājot kritušām lapām. Pēc īsa laika mirkļa baltā nēzdogā Zemi tumšajām bez zvaigžņu naktīm cauri iznesot pret rītu...

 

Draugiem vēstulē

Jautā un Tev taps atbildēts. Katram jautājumam ir atbilde sava, reizēm divas un pat trīs. Vai pavasaris vēl tālu? Vai pasaulē miers ir iespējams? Vai dvēsele atceras visu, visu ko tā piedzīvojusi cauri gadu tūkstošiem dzīvojot? Vai … ?

*** *** ***

Drīz jau pavasaris nāks, kaut naktīs sniegs dzirksteļo un aukstas dzirksteles gaisos sviež. Šonakt un vakarnakt, rīt tāpat būs. Vakar rītā  vēroju kā meža vīri no meža nāca laukā ar pār plecu pārmestiem čiekuru maisiem. Ja būtu līdzi paņēmusi fotoaparātu, tad tā būtu laba bilde. Atgāzu galvu un lūkojos egļu galotnēs, tās pilnas čiekuru. Vēl visu martu meža vīri nāks no meža ar maisiem. Priežu čiekurus jau labu laiku vāc tikai un vienīgi sēklu plantācijās. Ar eglēm ir citādi. Tās vāc gan plantācijās, gan cirsmās. Vai esi dzirdējis kā egles čiekurs zemē krīt? Un kā tas vaļā veras, siltumu sajutis? Knakt, knakt … 

 

Kaimiņu mājās vilks suni aiznesa. Atnāca pagalmā un suni aiznesa prom. Tā notiek bargās ziemās un dziļos sniegos. Mūsmāju baltais kaķis naktīs guļ uz plīts, sildās un baltais kažoks tagad ir pelēks, savācis sevī plīts sodrējus. Melnais kaķis sev vietu ir atradis cepešplītī, gan jau arī savā kažokā savāc sodrējus, tik to redzēt nevar. Kaķi meklē siltumu kur to var atrast. Vakar dienā, pie Rēzeknes upes, vēroju pīles kā tās mazgāja sevi aukstajā ūdenī. Saule un ūdens. Viss dzirksteļoja gaismas staros. Vakarā vēroju kā lāstekas dzirksteļo rietošās Saules aiziešanā aiz egļu galotnēm. 

 

Vai pavasaris drīz nāks? Vai tas atnesīs pasaulei mieru? Un cilvēku dvēseles, vai tās atcerēsies savas gadu tūkstošos nodzīvotās dzīves?

*** *** ***

... un katram pienāk savs laiks jautāt. Par pašu svarīgāko. Par dzīves pamatu. Jo tik bieži tam paiets garām, nav apjausts, nav piedzīvots, nav izdzīvots. Jautā un taps atbildēts Tavā sirdī, dvēselē Tavā. Ļauj atbildēm sirdi atrast, dvēselei atcerēties ... kā tas bija lidot, kā tas bija radīt šo pasauli. Visu radīt. Gan balto un melno, gan dienu un nakti, gan mīlestību un naidu. Viss, it viss šajā pasaulē ir mūsu pašu radīts. Mūsu pašu nojaukts arī tiek, pēc sevis vien sāpes atstājot citu cilvēku sirdīs, šūnu šķiedrās un atmiņās. Lāstekas no jumtu korēm pil.

Ik vēja glāsmā, ik sniega pieskārienā pirms rietā Saule iet, ir šis PIRMS. Lai sekotu jau zāles un lapu stāsts.

Ieviņa, 28.janvāris – 28.februāris

Balti, balti ...

Snieg. Balti, balti pār pasauli cerības snieg. Ne vārdus vajag vairs, ne domas, kuras pār mani slīd. Viena pēc otras aiz apvāršņa aizslīd. Pasaulē miers ienāk pa klusas snigšanas vārtiem. Kad spējam savus vārdus aiz lūpām paturēt, neizpaustus, neizrunātus. Vai dzirdi? Kā pasaulē uz pašiem pirkstu galiem kāds staigā. Mīkstāk par kaķa ķepu glāstiem klēpī Tavā. Snieg, balti, balti un tik ļoti klusām. Paturi šo klusumu ilgāk par dienu, kura Tevi tik ļoti sauc izrunāt visus vārdus, visas skaņas. Paturi šo klusumu ilgāk par nakti, kurā zvaigznes vēlies saskaitīt. Paturi ilgāk par savas sirds pukstiem, kad lūpās smaids sāk ziedēt. Pasaulē visa ir kā gana, par daudz un par skaļu. Pietrūkst klusuma, kad sniegi tik ļoti balti snieg. Pietrūkst cerības un ticības, pietrūkst mīlestības. Tieši tik cik skaļos vārdos tās izbārstām, izsējam, palaižam visos vējos.

Snieg, balti sniegi pār pasauli snieg. Varbūt šonakt kāds cilvēks redzēs kā dvēseles viena otrai pašu dārgāko dāvanu sniedz. Varbūt, nezinu to, neminu. Vien ar sniega pārslām Tavā logā rakstu vārdu … Tavu.

                                                                                                12. decembris 2017