…pret rītu

Ik cilvēks ir izredzēts. Jau atnākot šajā pasaulē zem debesīm tik zili, zili ZILĀM. Un nav nozīmes valodas prasmēm vai prāta pārliecībai kad tiek jautāts : "Vai tici?". Jo dvēsele mūžības ceļus iet no dzīves uz dzīvi. Pa baltiem ceļiem un akmens šķembām. Zili, zili, ZILAJĀS debesīs zvaigžņu smaidus skaitot. Vai drīz mājas drošajam slieksnim pāri kāpšu? Cilvēka prāts jautā, sirds cer. Taču dvēsele ZINA.

Mēs ik katrs esam balta dūja, ūdens lāse, zila jūra, akmens šķemba, asara zoda bedrītē, sakarsušas smiltis zem kailām pēdām ...

Viss VIENLAICĪGS esošais. Dzīvais un mirušais. Tas, kurš vakar bija citāds un rīt taps par citu ko. No vēja par kalna gāli. No cilvēka par zvaigžņu miriādēm. Mēs katrs izredzēti esam. Savu (ne)ticību pārklājot kritušām lapām. Pēc īsa laika mirkļa baltā nēzdogā Zemi tumšajām bez zvaigžņu naktīm cauri iznesot pret rītu...