... viegli top elpot

Katram mums ir savas ēnas un savi Saules rieti vakaros aicina doties uz kalna augstāko gāli. Lai ēnas spētu par Saules lēktiem pārtapt īstajā laikā. Ne ātrāk par to sekundi, kurā lapas un ziedi vīstot savas smaržas atstāj pasaules elpā. Ātrāk par nolikto laiku nekas ne spēj, ne var citā veidolā savu jauno miesu un garu gūt. Pāri debesīm pārslīd viens balts un viens zelta stars. Kurš no tiem ir Tavs? Kuram no tiem ir Tavs vārds? Pļava piebira pilna sīku ziedu zvanu, balto upju krasti naktīs sudrabā vizēt sāk. Kur Tavas pēdas vieglāk soli sāk likt, kur Tavs vārds zemē ierakstīts tiek?

Katram mums ir nolemta viena milisekundes miljonā daļa, kurā ēnas mūsu pārtop Saules staru zelta viļņos, pāri pasaulei kuri slīd un slīd. Tad it viss top dzīvs, īsts. Un cilvēks pasaulē vietu savu spēj rast. Koku lapās, zāles rīta rasā un nakts zvaigžņu ceļos viņam vienam atstātās zīmes un burtus lasot tik viegli, viegli. Lūk, te mans vārds no Laika gala ir ticis rakstīts. Lūk, te manas pēdas smiltīs, zālē, jūras viļņos rakstus ir zīmējušas no Laika gala. Lūk, te pie akmens siltā sāna man ēna sava ir jāatsien, jāiesien smilgas skarā, jūras viļņiem jāatdod. Atpakaļ jāatgriež. Mans vārds zelta staros rītausmas klusajos soļos līdzi dodas.

Atkal un atkal cilvēki viens otru klusu balsi sauc. Kur Tavs rīts un vakars Tavs? Tavs zieds un koks. Jūras dzelme un kalna gāle. Tumšā naktī klusais Tavs pieskāriens cilvēka dvēselei kādai citai. Klau, jau kāds cits Tavu vārdu sauc un ceļš rasas glāstu pilns.

Pļava piebira pilna sīku ziedu zvanu. Un cik viegli top elpot, zāle pilna zvaigžņu pieskārienu liegu ...

                                                                                                        Ieviņa, 17. - 18.jūnijs