Pagaidi mazliet mani

Pagaidi mazliet mani, rītausmai ceļoties spārnos virs koku zaļajiem stāviem. Iesim kopā lūkoties kā zāle mostas, rasai to viegli, viegli modinot. Nakts tik silta ir bijusi, maniem matiem valgme vien viegli pāri pārslīdējusi.

Pagaidi mazliet mani, steigas pārņemtais cilvēka bērns. Iesim kopā pasauli iepazīt, no jauna arvien katru dienu. Lai vakaram pār Tavu slieksni kāpjot, varētu teikt: mana diena pasaulei uzdāvināja LAIKU. To mūžīgo sekunžu brīnuma trauku, kurā ielāso viena pēc otras sudrablietus lāses, rasas rīti, Saules skūpsti uz lapām, zāles, matos manos un Tavos. Un mazāk nepaliek nekad ne uz sprīdi, ne dienu, nakti. Tik NEapmaldīties starp koku zaļajiem stāviem, ziedlapu takās un skudru ceļos. Jo rīt mums ir jāredz kā varavīksne pār pasauli ceļus iezīmēs jau citam LAIKAM ...

Mūžīgais sekunžu brīnuma trauks vienmēr ir pilns, tik pilns, pāri malām lāso un līst.
                                                                                                                                       17.maijs