Aizrit stunda pēc stundas, diena pēc dienas, gads pēc
gada. Gadsimts pēc gadsimta. Jautājums katrā sekundē dzīvo manī, kamēr atbildi
es pati vien meklēju. Vēl vienu apli
noejot. Vēl vienu reizi savā sirdī ko tikai nojaušot. Savu likteni man nemainīt
nekad, nevienā dzīvē no tām daudzajām reizēm, kad sev cilvēka vārdu ņēmu līdzi
uz Zemi nākot. Es jau Debesīs izvēlējos. Būt par strautu, par ūdens lāsi
dzīvības kausā. Būt par koku, par koka
zaru Pasaules vidū. Būt par tiltu, būt par tilta margām. Būt par putnu, būt par
putna spārnu. Būt par durvīm, būt par durvju ailēm. Būt par logu, būt par loga
rūtīm. Lai kāds varētu iet tālāk. Lai kāds varētu savas slāpes dzesēt. Lai kāds
varētu ticēt un cerēt. Cilvēki tik bieži aizmirst pašu galveno, pašu svarīgāko.
Tieši tad arī ir tik grūti dzīvot un iet katra paša izvēlēto ceļu. Tieši tad
sajūk debess puses un koks pārstāj pavasarī lapot. Tieši tad ziemas naktīs
vairs nevar saredzēt Gaismas strēles, kuras zīmē debesīs citu upju krastus. Tieši
tad lūpas vairs nespēj izrunāt vārdus tik viegli kā zvaigznes vasarā smaržo
pļavu ziedos. Un tieši tad ir zināt labi, ka Laikam un ceļam beigu nav. Ne šajā
dienā, ne šajā gadsimtā. Pat ja cilvēki tam atsacīsies ticēt un cerēt. Es būšu
tā tilta marga, pie kuras pieturēties. Es būšu tas koks zem kura noslīgt ceļos
un lūgties jaunu dienu austam. Es būšu tas strauts un tā ūdens viena dzīvības
lāse, kamēr sausās lūpas atkal valgas taps. Es būšu tas putns, kurš Debesīs lūgšanu
uznesīs. Es būšu tās durvis, kuras atverot rīta gaisma visu telpu piepildīs. Un
es būšu tas logs, kurš vēja glāstiem ļaus brīvi telpā klejot. Cik labi, ka
cilvēka dzīvei beigu nav, pat ja ticība un cerība tam zūd. Ir mūžīga
pārtapšana. Gadsimtu pēc gadsimta. Aiziešana aiz apvāršņa. Izkušana un
ieplūšana. Viļņošanās gaismas palos.
