Stāsta,
ka smiltis nesaglabā pēdu nospiedumus. Un pat akmens ne. Taču tā nav tiesa.
Tieši smiltīs vislabāk pēc gadu tūkstošiem cilvēku pēdu nospiedumi ir it LABI
REDZAMI. Jā, citādi tos redzam ar šodienas acīm SAVAS DZĪVES TAD TOREIZ. Kaklā
sāk kņudēt un negribas projām vairs iet no vietām tik labi zināmām. Kaut
smiltis ŠODIEN JAU ir citas tās, kurās TOREIZ es basām kājām gāju. Roka
pieskaras akmens mūriem un tik ļoti silti top. Gribas palikt, gribas par mūru
to kļūt. Kaut gadu simti tik ātri manos matos vēja dziesmas pina. Vairs ne
vairogs un šķēps manās rokās un ne arēnas smiltis acis grauž. Ne vairs kvēlā
uguns liesma pēdām glaužas klātu. Tā bija TOREIZ TAD. Es nevaru Laika ratu atpakaļ
griezt ne par sprīdi. Varu vien SAVAS DZĪVES NOSPIEDUMUS smiltīs ar acīm
glāstīt. TAGAD. Un piedošu lūgt vējam par aizmirstajām dziesmām. Noaujot tik
neērtās kurpes un liedagā basām kājām iet un iet...
1.
augustā 19:28, Ieva
Trimalniece, ceļojuma laikā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru