Rītdienas smaids

Kā viegla pieneņpūka Tavs skūpsts nolaižas uz lūpām manām. Kā tauriņš no ziedu pļavām tālām kalnu ielejā. Tik trausls tauriņa pieskāriens Tavs. Kā baidoties man darīt pāri. Tavas lūpas ir vējos tapušas asas un no okeāna šļakatām sāļas. Bet tas varbūt no Tavām asarām, kuras raudātas vienam tālu no mājām šķirtam.

 Kur Tavas debesis ir? Manā sirdī. Kur manas debesis ir? Tavā sirdī. Starp Tavu un manu varavīksne tiltu slien. Vējš stabulēs dzied. Par mums. Tava un mana sirds. Tā viena ir. Kaut cilvēki mēs divi esam un dzīve katram mums sava tāpat ir.

Pa mēness staru es uzkāpšu pie Tevis. Pa mēness staru Tu uzkāpsi pie manis. Un mēs satiksimies VIDŪ debesīm. Tavas pēdas ir ziedputekšņiem klātas. No tālām, tālām zemēm. Manas pēdas ir ziedputekšņiem klātas. No tuvām, tuvām zemēm. Tavās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lietus lāsi pašā zieda vidū. Manās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lāsi vidū. Tu un es. Tev un man. Viena putna spārni esam abi. Viena putna dvēsele. Kaut divi cilvēki mēs ar dzīvēm divām.

 

Es būtu Tevi sagaidījusi. Bet Tu pagriezies un izzudi zvaigžņu ceļos. Man vien palika acīs Tavs rītdienas smaids.