Vārdā nosaukta "rasa"

Vēja pieskāriens lūpām. Saules glāsts matiem. Ir silti tik ļoti, ļoti. Kaut visas rožlapas sen ir nobirušas zemē. Krūms jau ziemu gaida. Tā ir jābūt. Viss ir savās zināmajās vietās. Arī es, arī es. Un Tev ir sava vieta pasaules plašajā telpā. Izbrienot cauri pelnu pelēkajām dūkstīm pret saules lēktu. To redzēt pirms laika nav ļauts. Kaut steigā soļi pret klints radzēm tiktu izbērti miljons asaru vērtībā. Tās nebūs samaksa saules lēktā savu sirdi uz plaukstas turot. Tu sadegsi pirms vēl sapratīsi savu klaidu. Neskaiti asaras savas un neliec citiem to dēļ sevi žēlot. Katram ir savs trauks jāpielāso pilns līdz malām tā, lai pāri līst. Tā, lai sāk ziedēt katram savējais prieks. Un tikai tad, saules lēktā sirdi turot uz plaukstas, Tu iespēsi DZĪVOT pāri laikiem. Sirdi saules starā iesienot. Kas tad cits vasaras rītos tā mirdz katra zāles stiebra galā, ja ne cilvēku siržu prieks. Vārdā nosaukta „rasa”. Tās nav asaras, ko debesis raud, ne lietus lāšu sveiciens vēl pirms lietus tūces vakaram nākot. Rasa ir prieks, kas reiz saules starā iesiets bij’ kādam cilvēkam vēl pirms mums.

 

Ir silti tik ļoti, ļoti… kaut rudens savu lakatu man ap pleciem liek. Pastiepjos mazliet pirkstu galos, lai vieglāk pie tā manējā saules stara piekļūt. Un tad jau drošu soli speru pret viļņa vistrauslāko galotni. Es zinu tas noturēs soļus manus … izgaistot…