Pat neaizdegtas

Tā visu dienu sniga, nepārejoši. Ko apsolot man un Tev. Vai šo solījumu sadzirdēsim? Vai spēsim vienkārši tapt? Vienkārši savās domās un rīcībā. Ne pār otru lepnībā savu galvu celt “man, mans, man, mans”. Un ja azaidā otram kā trūks, vai spēsi otram dot? Ne sev raust vairāk un vairāk. Kā tad trūkst? Ja godīgi, tad visvairāk trūkst vienkārša prieka un vārdu vienkāršu. Par sveču ziedēšanu (!) Tavās un manās mājās virtuvē uz galda. Nepārteicos gan. Sveces baltiem ziediem zied, ne raud vai skumst. Vai Tavas jau zied? Vai Tavas jau ceļu uz mājām klāj ar baltu, baltu prieku? Par lēni pār lūpām nākošo “piedod”. Par otra sacīto ”būs labi”.  Par rokas pieskārienu vēsajam loga stiklam. Ziema šogad būšot barga. Neminu to, nezīlēju kā būs. Koku lapas visas nav zemei atdotas pārtapšanai. Par ko lapas pārtop rudens naktīs aukstās? Vai drīkst es minēšu, pat zinot nekļūdīšos nemaz, nemaz?  Tās pārtaps varavīksnē tieši virs Tavas mājas un baltos gulbjos, kad tie atgriezīsies. Par kartupeļa ziedu taps un liepu ziedēšanā kamenes noreibs. Par Saules pirmo soli līču pļavās Saulgriežos. Un balts piens tas būs, putojot slaucenē. Mazliet vēss rīts ar miglu virs ezera un acīs Tavās viena asaras lāse. Par daudz būsi Saules lēktā lūkojusies.

Nekļūdījos taču, vai ne? Sveces tik vienkārši spēj uzziedēt pat neaizdegtas ar uguns liesmu.

 

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=64590790

25.oktobris 2016