otrdiena, 2014. gada 30. septembris
Tukšā NAV
Reizēm cilvēks vēlas rudens salnas izbēgt un ziemas spelgoņu nejust. TAČU! Tas ir tieši laikā un vietā. Lai būtu LAIKS „paldies” pateikt ievu baltajām kupenām. Par skūpstiem saldiem zem ievu zariem sargājošiem. Un tām cerībām, kuras zem lapām sāk savu atpūtas vietu rast, lai būtu LAIKS piepildītām tapt. Nekas nav nejaušs un nav lieks. Ne rudens salnas, ne ziemas baltās naktis. Dabā tukšā LAIKA nav.
pirmdiena, 2014. gada 29. septembris
Rītdienas smaids
Kā viegla pieneņpūka Tavs skūpsts nolaižas uz lūpām manām. Kā
tauriņš no ziedu pļavām tālām kalnu ielejā. Tik trausls tauriņa pieskāriens
Tavs. Kā baidoties man darīt pāri. Tavas lūpas ir vējos tapušas asas un no
okeāna šļakatām sāļas. Bet tas varbūt no Tavām asarām, kuras raudātas vienam
tālu no mājām šķirtam.
Pa mēness staru es uzkāpšu pie Tevis. Pa mēness staru Tu uzkāpsi
pie manis. Un mēs satiksimies VIDŪ debesīm. Tavas pēdas ir ziedputekšņiem
klātas. No tālām, tālām zemēm. Manas pēdas ir ziedputekšņiem klātas. No tuvām,
tuvām zemēm. Tavās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lietus lāsi pašā
zieda vidū. Manās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lāsi vidū. Tu un es.
Tev un man. Viena putna spārni esam abi. Viena putna dvēsele. Kaut divi cilvēki
mēs ar dzīvēm divām.
Es būtu Tevi sagaidījusi. Bet Tu pagriezies un izzudi
zvaigžņu ceļos. Man vien palika acīs Tavs rītdienas smaids.
pirmdiena, 2014. gada 22. septembris
sestdiena, 2014. gada 20. septembris
Kaut kur uz Piena ceļa
„Cilvēki par pasauli nezina neko, tikai nojauš” Sandra
Vensko
piektdiena, 2014. gada 19. septembris
Pāri upei
Šis
IR LIELS LAIKS, kad ir jāpāriet pāri laika UPEI, bez tiltiem un margām.
Pa viļņiem vien un uz pirkstu galiem. Izvēle? Nav dota. Vai pareizāk, TIEŠI TO
esam izvēlējušies. Paveikt nepaveicamo.
Kā
veikt to? Šaubas un bailes zemē noliekot. Otra roku savā plaukstā paņemot. Lai
kādā ādas krāsā tā būtu. Un vārdus aizmirstot : "tu man svešais no citas
zemes malas". Atceroties, ka VISI NĀKAM no vienām mājām un dodamies TAGAD
uz tām atkal.
ceturtdiena, 2014. gada 18. septembris
Un TOMĒR!
Kā
tie mākoņi rodas? Kā kalnus tik žilbinoši baltus veidot var? Kā cilvēks otru
cilvēku mīlēt spēj un var? Kā naidā degt un graut akmeņu pilis? Kā zeme radīta
tika un kad tas bija? Vai maz bija? Vai tie mākoņi maz ir un cilvēks? Vai
cilvēks dzīvo un kad tas ir, bija vai būs maz kad? Kad visas pilis drupās būs,
vai tad dzīvos? Un vai mīlēs otru cilvēku? Vai būs ko mīlēt? Planēta ir tik
ļoti maza, kaut liela šķiet. Nē, tā tikai liela šķiet. Patiesībā planēta ir
mazāka par manu puķu dārzu. Vēl mazāka par ķirbi un ābolu. Es varu to plaukstā
paņemt un samīļot. Ja spēju to. Bet ja nē? Bet ja nē? Bet ja nē? Tad veltīgi
Dievs sen agrāk pasaulē zemi laida. Tad veltīgi tie mākoņi tās baltās pilis
slej. Un veltīgi ir otram cilvēkam maizi dot. Ūdens krūzi sniegt.
Kā iemācīt mīlēt, lolot un sargāt pašu dārgāko? Cik man vēl dzīves dzīvot basām kājām pa ledu ejot? Un uguni plaukstās nesot. Sāp? Protams sāp. Mans nespēks sāp. Ne krustā sišana sāp, bet nespēks mīlestību sargāt. Un tomēr! Man ir jāspēj nosargāt. Arī šajā gadu tūkstotī kaut vienam cilvēkam mīlestību iemācīt. Kaut vienam vienīgam parādīt tās baltās pilis debesu tālēs, kurās tumši zilās zvaigznes dzīvo. Jā, zvaigznes dzīvo, to zinu es pati, tur manas mājas ir. Vai cilvēks dzīvo to nezinu gan es. Un tomēr! Kaut vienam vienīgam man iedot paturēt planētu plaukstās, lai just var KĀ TĀ TIKA RADĪTA!
Kā iemācīt mīlēt, lolot un sargāt pašu dārgāko? Cik man vēl dzīves dzīvot basām kājām pa ledu ejot? Un uguni plaukstās nesot. Sāp? Protams sāp. Mans nespēks sāp. Ne krustā sišana sāp, bet nespēks mīlestību sargāt. Un tomēr! Man ir jāspēj nosargāt. Arī šajā gadu tūkstotī kaut vienam cilvēkam mīlestību iemācīt. Kaut vienam vienīgam parādīt tās baltās pilis debesu tālēs, kurās tumši zilās zvaigznes dzīvo. Jā, zvaigznes dzīvo, to zinu es pati, tur manas mājas ir. Vai cilvēks dzīvo to nezinu gan es. Un tomēr! Kaut vienam vienīgam man iedot paturēt planētu plaukstās, lai just var KĀ TĀ TIKA RADĪTA!
trešdiena, 2014. gada 17. septembris
Un rīt kopā mēs
Vai
Tu proti ne ar vārdu, ne ar rokām otru aizskart? Es? Mācos, sūri mācos. Jau
lūpas sūrst no neizrunātā. Jo Laiks tam savus vārtus lēnām ver ciet un man
nepaspēt visus vārdus palaist vēja šūpolēs vietu rast. Vairs nepaspēt, tāpēc
eju ziedu sēklas vākt. RĪT tās ir jāiesēj manās jaunajās mājās. Jau vakars nāk
ātriem soļiem. Man ir jāpaspēj visas sēklas savākt, no visām dobēm. Lai pietiek
pasaulei. Lai pietiek Tev un pietiek aiz okeāna arī tāpat visiem ļaudīm.
Vai
Tu proti smaidīt no klusuma pieskāriena? Es? Mācos. Nu jau viegli mācos no
tauriņa spārniem zeltu sev nevēlēties nemaz.
otrdiena, 2014. gada 16. septembris
mana otrā grāmata "Zvaigznes plaukstā"
grāmata maksā 6 Eiro, izsūtu pa pastu; ar
pasta pakalpojumiem kopā 8 Eiro
RAKSTĪT man uz draugiem.lv profilu:
Pārliecies pār avota dzidro spoguli un paraugies ko tavas acis tur
rauga. Ziedu pļavās bites saldo nektāru vāc – maziem bērniem kārumam. Meža
laumas plīvuru auž – līgavai kāzu dienai. Turpat blakus mākoņu spilveni mīksti
top – sirmai māmuļai kur atpūtā mieru rast. Ūdenskrituma šļakatās cēli baltais
zirgs savas krēpes skalo – mazam zēnam acis mirdz veroties savā draugā.
Vai zini, mans mīļais draugs, kas tas par brīnumdzidro avotu? Kurā viss top? No gaisu gaisiem, no saules staru zelta dzīpariem un rožu ziedlapām.
TĀ IR TAVA SIRDS!
Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010
Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4
Vai zini, mans mīļais draugs, kas tas par brīnumdzidro avotu? Kurā viss top? No gaisu gaisiem, no saules staru zelta dzīpariem un rožu ziedlapām.
TĀ IR TAVA SIRDS!
Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010
Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4
pirmdiena, 2014. gada 15. septembris
sestdiena, 2014. gada 13. septembris
Vai nāksi man līdzi?
„Tu skaisti raksti”
Tā saka daudzi. Taču vai tas ir tik svarīgi? Cik skaisti es rakstu. Mana sirds ALKST kā cita. Lai mēs kopā kalnā kāptu visaugstākajā un tad Tu teiktu – cik PASAULE ŠĪ IR SKAISTA! Tad maniem vārdiem, ko pasaulē nesu, tikai tad tiem ir jēga. Nesaki man kā es rakstu, jo arī man ir noguruma garās stundas, kurās vēlos viena būt. Arī man piena putra pāri kaltiņa malām kāpj un pa durvīm bēg prom. Kaķis to laimīgs ķer un spēles sāk turpat uz durvju sliekšņa.
Mana sirds alkst kā cita. Ka kopā dzelmēs visdziļākajās nolaidīsimies un tu teiksi – kādas bagātības še lejā mīt. Tu smaidīsi un lūkosies manās acīs. Man pretim sniedzot kādu mazu nieku. Tas Tavs prieks, ka atradi savas DZĪVES skaistumu, ka atklāji savu sirds bagātību un plašumu.
Rīt es visas savas debesu pļavas izstaigāšu. Vai nāksi man līdzi?
Tā saka daudzi. Taču vai tas ir tik svarīgi? Cik skaisti es rakstu. Mana sirds ALKST kā cita. Lai mēs kopā kalnā kāptu visaugstākajā un tad Tu teiktu – cik PASAULE ŠĪ IR SKAISTA! Tad maniem vārdiem, ko pasaulē nesu, tikai tad tiem ir jēga. Nesaki man kā es rakstu, jo arī man ir noguruma garās stundas, kurās vēlos viena būt. Arī man piena putra pāri kaltiņa malām kāpj un pa durvīm bēg prom. Kaķis to laimīgs ķer un spēles sāk turpat uz durvju sliekšņa.
Mana sirds alkst kā cita. Ka kopā dzelmēs visdziļākajās nolaidīsimies un tu teiksi – kādas bagātības še lejā mīt. Tu smaidīsi un lūkosies manās acīs. Man pretim sniedzot kādu mazu nieku. Tas Tavs prieks, ka atradi savas DZĪVES skaistumu, ka atklāji savu sirds bagātību un plašumu.
Rīt es visas savas debesu pļavas izstaigāšu. Vai nāksi man līdzi?
piektdiena, 2014. gada 12. septembris
Šoreiz arī mani darbi ir lasāmi "Rēzeknes almanahā"
Vai drīkst? Es izkāpšu tieši šajā dzīves pieturā. Kurā laternas dziest rītausmas maigumam atnākot. Vēl diena ir tālu. Saule tik tikko ver plakstus. Jā, es izkāpšu tieši šajā dzīves pieturā. Tajā viss vēl tikai būs. Diena vēl nāks un vakars aiz tās. Un tad jau nakts sev līdzi sauks. Bet pagaidām no tā visa vēl klusa nojausma tik lāso no koku zariem, lapām, stumbriem. Jā, šī ir visskaistākā dzī ves pietura. Es uzkavēšos šeit kādu brīsniņu mazu. Vienu gadu simtu. Ja liekas - manis trūkst - rītausmā pasauc. Klusu balsi. Un klusiem soļiem atnākšu es. Vienu mazu Saules rotu plaukstā nesot. Krāj tās vienu gadu simtu kristāla traukā. Sirdī savā. Un pēc tam? Pēc tam ...
... Saules dārzā basām kājām staigāsim abi.
... Saules dārzā basām kājām staigāsim abi.
ceturtdiena, 2014. gada 11. septembris
Aicinām apmeklēt dzejas almanaha „Rēzekne – 2014” atklāšanas svētkus
http://rezeknesnovads.lv/aicinam-apmeklet-dzejas-almanaha-rezekne-2014-atklasanas-svetkus/
12.septembrī pulksten 14.00 Rēzeknes novada pašvaldības lielajā zālē notiks literārā almanaha „Rēzekne – 2014” prezentācijas pasākums. Kā pastāstīja izdevuma kuratore Olga Orsa, šī būs jau 17. grāmata, kas piepildīta ar vairāk nekā 70 Latgales, Latvijas un arī ārvalstu literātu darbiem par Latgali un Rēzekni: „Katram almanaham cenšamies atrast ko īpašu un vienojošu – šoreiz tie būs Latgales pieminekļi. Dzejnieki savos sacerējumos apjūsmo gan dzejnieka un mākslinieka Antona Kūkoja atveidojumu bronzā, gan akmenī cirsto rakstnieka un literatūrzinātnieka Jurija Tiņanova bisti un, protams, arī Latgales simbolu – pieminekli „Vienoti Latvijai”.”
Jāatzīmē, ka pēc prezentācijas almanahs nenonāks pārdošanā. To saņems atklāšanas svētku dalībnieki, publicēto darbu autori, kā arī Rēzeknes novada un pilsētas skolas un bibliotēkas.
Līdzekļus grāmatas iespiešanai piešķīruši pastāvīgie almanaha sponsori – Rēzeknes novada dome, Rēzeknes pilsētas dome un a/s „Rēzeknes autobusu parks”.
12.septembrī pulksten 14.00 Rēzeknes novada pašvaldības lielajā zālē notiks literārā almanaha „Rēzekne – 2014” prezentācijas pasākums. Kā pastāstīja izdevuma kuratore Olga Orsa, šī būs jau 17. grāmata, kas piepildīta ar vairāk nekā 70 Latgales, Latvijas un arī ārvalstu literātu darbiem par Latgali un Rēzekni: „Katram almanaham cenšamies atrast ko īpašu un vienojošu – šoreiz tie būs Latgales pieminekļi. Dzejnieki savos sacerējumos apjūsmo gan dzejnieka un mākslinieka Antona Kūkoja atveidojumu bronzā, gan akmenī cirsto rakstnieka un literatūrzinātnieka Jurija Tiņanova bisti un, protams, arī Latgales simbolu – pieminekli „Vienoti Latvijai”.”
Jāatzīmē, ka pēc prezentācijas almanahs nenonāks pārdošanā. To saņems atklāšanas svētku dalībnieki, publicēto darbu autori, kā arī Rēzeknes novada un pilsētas skolas un bibliotēkas.
Līdzekļus grāmatas iespiešanai piešķīruši pastāvīgie almanaha sponsori – Rēzeknes novada dome, Rēzeknes pilsētas dome un a/s „Rēzeknes autobusu parks”.
trešdiena, 2014. gada 10. septembris
IR
kā nav sākuma, tā nav beigu. Cilvēks gan mēģina sākumu un beigas noteikt, taču ... tas nav iespējams. Pasaule ir daudzkārt citādāka kā mēs to iedomājamies un par varēm cenšamies ar vārdiem aprakstīt. Romānos un dzejā. Nē, tas ko aprakstām - tās ir mūsu iedomas par pasauli, kuru IR radījis Dievs.
Laimas Putniņas datorsalikums
otrdiena, 2014. gada 9. septembris
Patiesībā
Patiesībā...
- 4. mar 21:44
- Zvaigznes plaukstā. Ieva Trimalniece
- Pārdomu stūris
- Publicēts
... šī apaļā rotaļu bumba, kuru saucam par Zemeslodi, ir ļoti trausla. Tā tikai liekas, ka stipra un milzīgi liela. Patiesībā cilvēks ir muļķis to neapzinoties. Naivas mīlas dzejas rindas, naivi solījumi par draudzību īstu, dziļu. Naivi smaidi "labi būs". Naivi sniegpulkstenītes ziedēt sāk. Es redzu kā tām salst. Es redzu kā cilvēki rotaļājas ar apaļu bumbu, kuru saucam par Zemeslodi, par mājām savām. Tikai tā nav naiva rotaļa, nav naivi smaidi un nav naiva atzīšanās mīlestībā. Patiesībā viss ir stipri citādi. Man dreb rokas turot šo bumbu sev plaukstās. Jo tik liela muļķība ir vietu atradusi cilvēku prātos un sirdīs. Rotaļāties ar pasaules pastāvēšanu. Jā, tieši tā! Pastāvēšanu. Stāsta, ka pasaule esot mūžīga un visums esot mūžīgs. Patiesībā viss ir stipri citādi. Un es klausos Tavas naivās mīlas dzejas rindas acīm bezgala skumjām. Tu nedzirdi zemes pukstus, tu nejūti kā viņai tieši tagad sāp. Es lūdzu Tevi, ieklausies…
Tur pašā kodolā elpo TAVA sirds. Jā, Tava gan. Un tai ļoti sāp Tava muļķība, Tavs neprāts, Tavs naivums par lietu patieso dabu. Piedod, es pašlaik neieklausīšos Tevis uzrakstītajās mīlas dzejas rindās. Tās tiešām ir muļķīgas. Pašlaik, kad tik auksta zāle sāk dīgt. Man jāpaspēj tai savu elpu pāri klāt, lai puķes šai pavasarī ziedēt spētu. Ja vari, ja spēji, ja gribi palīdzi, lūdzu man. Patiesībā cita nekā svarīgāka pašlaik nav. Viss cits rīt un aizparīt būs.
Tur pašā kodolā elpo TAVA sirds. Jā, Tava gan. Un tai ļoti sāp Tava muļķība, Tavs neprāts, Tavs naivums par lietu patieso dabu. Piedod, es pašlaik neieklausīšos Tevis uzrakstītajās mīlas dzejas rindās. Tās tiešām ir muļķīgas. Pašlaik, kad tik auksta zāle sāk dīgt. Man jāpaspēj tai savu elpu pāri klāt, lai puķes šai pavasarī ziedēt spētu. Ja vari, ja spēji, ja gribi palīdzi, lūdzu man. Patiesībā cita nekā svarīgāka pašlaik nav. Viss cits rīt un aizparīt būs.
pirmdiena, 2014. gada 8. septembris
"Vēlies, tikai vēlies."
"Vēlies,
tikai vēlies." - kamēr šī dziesma skan, es klusi pie sevis lūgšanu lūdzu.
Par klusumu, kas sirdij svētību dod. Man un Tev. Mums. Vai vēlies to sadzirdēt?
Vai vēlies tajā veldzi rast? Prātam savam no pasaules tukšajām pļāpām. Sirdij
savai no izdomātām mīlestības spēlēm. Dvēselei savai no izžūstošām upēm, kurās
atspulga nava.
Es klusi lūdzu.
Ieklausies
cik DZIDRI klusums skan. Tā zāle dīgst un dvēsele dzied. Tā koku lapas raisās
no zara un sirds mierā smaida. Tā smilts grauds vakara rietā teiku stāsta par
aizlaikiem seniem un prāts to atcerēties spēj.
"Vēlies,
tikai vēlies" - dziesma skan un klusuma dārzā sāk pazemes strauts virszemē
plūst.
4.
augusts 20:27, ceļojuma laikā
svētdiena, 2014. gada 7. septembris
Iet un iet
Stāsta,
ka smiltis nesaglabā pēdu nospiedumus. Un pat akmens ne. Taču tā nav tiesa.
Tieši smiltīs vislabāk pēc gadu tūkstošiem cilvēku pēdu nospiedumi ir it LABI
REDZAMI. Jā, citādi tos redzam ar šodienas acīm SAVAS DZĪVES TAD TOREIZ. Kaklā
sāk kņudēt un negribas projām vairs iet no vietām tik labi zināmām. Kaut
smiltis ŠODIEN JAU ir citas tās, kurās TOREIZ es basām kājām gāju. Roka
pieskaras akmens mūriem un tik ļoti silti top. Gribas palikt, gribas par mūru
to kļūt. Kaut gadu simti tik ātri manos matos vēja dziesmas pina. Vairs ne
vairogs un šķēps manās rokās un ne arēnas smiltis acis grauž. Ne vairs kvēlā
uguns liesma pēdām glaužas klātu. Tā bija TOREIZ TAD. Es nevaru Laika ratu atpakaļ
griezt ne par sprīdi. Varu vien SAVAS DZĪVES NOSPIEDUMUS smiltīs ar acīm
glāstīt. TAGAD. Un piedošu lūgt vējam par aizmirstajām dziesmām. Noaujot tik
neērtās kurpes un liedagā basām kājām iet un iet...
1.
augustā 19:28, Ieva
Trimalniece, ceļojuma laikā
sestdiena, 2014. gada 6. septembris
VIENMĒR
Vai
pasaules vēsture ir tāda kādu to esam no mācību grāmatām apguvuši? Noteikti NĒ!
Tā ir pavisam citāda. Ne tikai kā faktu materiāls, bet vēl vairāk kā katra
cilvēka CEĻŠ no baiļu ielejām uz drosmes kalnu gālēm. Bez sāpēm tās nav
sasniedzamas. Un reizēm ir jāiziet cauri nodevības vārtiem. Nonākot pie
piedošanas strauta, kurā tieši Tu savās plaukstās ūdeni sniedz savam nodevējam.
CEĻŠ. Vienmēr kalnup vijas. Pretī Saulei, pretī debesīm un zvaigznēm
vistumšākajā naktī.
Ie.Trimalniece, pierakstīts ceļojuma laikā Francijā, šajā vasarā
Ie.Trimalniece, pierakstīts ceļojuma laikā Francijā, šajā vasarā
Abonēt:
Ziņas (Atom)