Naktī nāca domas. Par dzīvošanu kā tādu. Varbūt
cilvēki TAGAD vairāk viens pret otru būs patiesi. Varbūt...
Jo bezjēdzīgs nav nekas, kas notiek. Liels vai mazs,
smieklīgs vai traģisks. Tam VIENMĒR ir nozīme. Kā mazajam, tā traģiskajam līdzi
nāk SASTAPŠANĀS ar ko daudz nozīmīgāku kā maznozīmīgā čalošana darba kabinetos
un virtuves kastroļu pulēšana. Jā, dzīve turpinās. Tai nepastāv pārrāvuma vai
klusuma brīža. Klusuma brīži IR NEPIECIEŠAMI tieši cilvēkam, lai tajā notiktu
pārtapšana. Būtiska cilvēkam.
Ir lietas
LIELĀKAS par cilvēku. To priekšā vārdiem ir jānodziest.
24. novembris 09:37
Šodien...
... daudz lasīju un domāju. Sarunājos ar tuvu draugu
un domāju. Par tiem vārdiem, kurus šorīt kā pašus pirmos izlasīju draugiem.lv
kādā adresē :
"Bij iesākumā vārds.
Bet beigās
tikai dziļa klusēšana."
Zināma dziesma ar zināmiem Māras Zālītes vārdiem. Bet
es šodien šajos tik zināmajos vārdos IERAUDZĪJU cilvēka ceļu. Ikviena cilvēka
ceļu, kad VĀRDS ir mums līdzās ik brīdi un tas nekas, ka retais to REDZ, JŪT,
DZIRD. Tas nekas, jo beigās mūs ik katru SAGAIDA dziļa klusēšana. Nē, tā nav
mūžība cilvēka prāta izpratnē. Tās IR MĀJAS.
Un jā, šodiena ir citāda kā vakardiena, kad tumsa bija
pārklājusi visu mūsu zemi. Šodien kāda siena atvērās (ne fiziskā nozīmē). Pēc
brīža īsa (tas notika ap Dievkalpojuma laiku) debess jumā saule savu spožu logu
atvēra. Un vēl pēc brīža cilvēku sejās atmirdzēja smaids. VIŅU sejās. VIŅI ir
mājās.
24. novembris 22:03
Svētā
komūnija
Nezinu cik cilvēku PIEŅĒMA mīlestības DĀVANU, kuru
sniedza aizgājušie. Jā, tieši MĪLESTĪBAS DĀVANU. Ne bēdas vai skumjas. Arī
šodien aiz loga ir spoža saule apliecinot dzīves turpinājumu. Tā lūkojas man
tieši sejā un man ir neiespējami teikt citus vārdus kā saku. Nezinu, taču CERU,
ka Adventē (tā jau ir klāt) cilvēku sirdīs būs tā brīvā vieta atradusies
mīlestības ugunij.
(...) mūsu DIENIŠĶO
maizi mīlestību mums dodi (...)
25. novembris 11:08
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru