Novembris. Tāds pats kā bija
pirms gadiem 80 un 150. Tāds pats kā būs pēc gadiem 250 un 30. Ar kailiem koku
zariem un pelēkām debesīm virs galvas, kad acis lūkojas pēc Piena ceļa gaišās
strēles. Es zinu, ka TUR baltas dvēseles baltus goda galdus klāj. Jo ir
izturēta dzīve vienkāršā ar rudzu maizes donu zem pagalvja. Nostāvēt kailajos
vējos ar uguni plaukstā var vien tā.
Citus varoņu darbus Dievs nepieprasa.
Dvēseļu putenis … tik balts
apkārt tiek. Jūtu es cik viegli top elpot. Un viegli pieturēties pie savas
ZEMES malas. Jā, zinu cik ļoti cilvēks ar cilvēku par vietu zem saules karot
spēj. Ar zobiem un nagiem un vēl vairāk. Jā, zinu to, jo atmiņās manās joprojām
sāp lode krūtīs ietriektā. Tas bija toreiz, pirms laba laika.
Iekuru guni savas mājas
pavardā tagad. Maizi cepšu ar piedošanas vārdiem uz lūpām. Vakarā pie goda
galda mēs visi VIENU maizes klaipu lauzīsim, ne ar nazi griezīsim. Un acu uguns
sildīs, ne dedzinās. Visas reiz cirstās rētas un ložu atstātās pēdas aizvilksies
cieti.
Es redzu CIK SKAISTI ļaudis
pie goda galda nāk kopā maizi ēst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru