Kā būtu viņai?

 

Kā jau studentam, pēdējās nedēļas ir pilnas ar eksāmeniem, ieskaitēm, praksēm, kursa darbiem un  citām tādām studiju lietām. Un ir salīdzinoši apgrūtinoši veltīt laiku kam citam. Tā pagaidām nav sniegtas atbildes uz draugu vēstulēm, nav kādam veltīta uzmanība – tik cik tas būtu tiešām nepieciešams. VELTĪT SAVU UZMANĪBU. Tas ir smalks saskarsmes instruments. Un ļoti trausls. Jo nav pierasts, nav apgūts. Katrs domā par sevi, katrs raujas kā ezis savās adatās. „ko vajag?” – strupi reizēm skan, kad uzmanība tiek veltīta. Pirms kāda laiciņa akadēmijā klausoties pedagoģijas lekciju auditorijā notika starpgadījums. It kā nekas sevišķs. Docētājs stāstīja par mīlestību. Ha, kas tad to nezina un nepazīst! – varētu attraukt kāds. VAI TIEŠĀM PAZĪSTAM UN TO ZINĀM? PA ĪSTAM. Vai gadījumā ko nejaucam ar citām lietām? Pēdējā laikā paralēli ar studiju procesu saskāros ar vēl ko. Guvu kādu būtisku atbildi. Par mums pašiem. Tā īsi citējot no kādas filmas „mēs piedzīvojam daudzas lietas, kuras nespējam ietekmēt. Bet tas NAV iemesls norobežoties no pasaules. Mēs BAIDOTIES piedzīvot sliktās lietas, tā arī varam NESASTAPT labās lietas.” – kā  mācību auditorijā aizcērtot aiz sevis durvis. Kur zuda mīlestība? Nekur jau nezuda. Tā palika BEZ UZMANĪBAS. Tās vietā tai veltot ko citu. Un kā būtu , ja  pieaudzis (kas tas ir?) cilvēks paņemtu baltu papīra lapu un uzrakstītu ko MĪLESTĪBA viņam SAVĀ UZMANĪBĀ VELTA. Apmēram tā, kā pusaudži raksta savos domrakstos „Kas ir mans ES, kur tas rodas un kur paliek?”. 

 

Vai tik pieaudzis cilvēks pārāk bieži savu sirdi neizslēdz? Un tad nu mīlestība nonīkst. Tā tiek aizkrauta ar citām lietām. Kā būtu viņai VELTĪT SAVU UZMANĪBU?

 

Sena mana vēstule draugiem