Gaišā liesma

 Es piesliešu kāpnes pie logiem Taviem (durvis nezin kāpēc aizbultētas ciet). Nav man naktsmājas šajā naktī melnā. Kādreiz Tu teicies manim draugs būt. Šajā naktī tad lūdzu Tevim tam būt.  Es jau klauvēju pie durvīm Tavām. Tik dzirdēju balsi skarbu teicam - kas vazājas še apkārt un miera nedod. Samulsu es. Tad logu atvērtu redzēju. Zem tā kāpnes. Es piesliešu tās. Varbūt…

 

... tik nepamanīju rožu krūmu. Sārtiem ziediem pilnu. Skaistu bezgala. Nezināju. Tā skaistums asins lāsēs valgmi sevim smeļ. Kad draugs nodod draugu. Ne maizes riecienu pasniedzot, ne ūdens malku, ne savu pēli naktī melnā atvēlot.

"Kas še vazājas apkārt! Miera nav no diedelētāju bara!" - tā pati baltā dienā saldā balss tik skarbi nu skan. Pie manām kājām noskan vien vārs sekundes mirklis. Veca poga tā. Viss…

... un rožu krūmā ielija manas sirds gaišā liesma.

4. augusts 2011.