SUDRABA gaisma lija manā dvēselē

Vai zini, mans sirdsmīļotais, tavi cilvēka lūpām izteiktie vārdi eņģeļu ausīm skan kā mūzika no arfas stīgām. Tavas cilvēka lūpas teica „nē”, kad tajā pašā brīdī Tavas sirds dziļumā modās jauna eņģeļa „jā”. Tieši tā notiek pārdzimšana. No cilvēka par citu – debesu būtni. Ar acīm to ne vienmēr var redzēt. Arī pats cilvēks ne vienmēr to sajutīs un sapratīs nepārprotami. Tas ir tikai pats sākums un kā sākumā vēl cilvēka ietērps ir ierastāks. Kamēr tieši Tev tiks noausti citi spārni ar kuriem trauksies vistālākajās vietās, kur vien to vēlēsies. No šī brīža Tev tiek doti īpaši palīgi, kuri Tev sniegs visu nepieciešamo – drosmi, paļāvību, spēju ticēt nezūdamībai (zināt)

Mans sirdsmīļotais – Tavas sirds kristāls zaigo tieši kā manas sirds kristāls. Un nav nozīmes kur Tu esi un ko dari dienas gaitās savās. 

Divi kā viens savas jūtas nesot uz svētā altāra. Esi sveicināts savās mājās - Debesīs!

Tā reizēm notiek, kad cilvēka lūpās teiktais „nē” otrā pusē ir „jā”. Tā notiek tikai tad, kad tam ir pienācis īstais laiks. Kad cilvēkam dotais laiks ir iztecējis un ir laiks eņģeļu pasaulē sev vietu rast. Sākumā jaunajam iemītniekam ir grūti, kamēr apgūst eņģeļu valodu. Tā ir  pilnīgi citāda kā cilvēku valoda. Pakāpeniski tiek atņemta  spēja un prasme melot un izpaust domas, kuras nav dzimušas no patiesības. Un tas nekas, ka dzīve kā cilvēkam turpinās un turpināsies arī turpmāk. Tā ir balta patiesība – eņģeļi pasaulē dzīvo kā cilvēki. Kā visi citi. Tikai atšķirībā no cilvēkiem, mums ir cits darbs uzticēts. Kalpot cilvēkiem. Dažādi. Līdz šim brīdim, es kalpoju Tev, mans sirdsmīļotais. Un tikai Tavs izteiktais lūgums spēja atbrīvot mani no uzliktā kalpošanas laika. Ar laiku arī Tu apgūsi šo mākslu – kalpot cilvēkiem. Tā ir viena no mūsu sūtībām. Aizsargāt, pakalpot, parādīt ceļu, novirzīt no aplamā, un vēl un vēl. Tik ar pavēlēm mūs nevar ietekmēt, vien  ar lūgumu no sirds nākušo.

Līdz šim Tu mani nevarēji sadzirdēt, Tavās ausīs vien klusi vējš žūžoja. Ar roku  to centies aizdzīt prom. Mums ir grūti cilvēkiem viņu tik nabadzīgajā valodā pateikt svarīgāko, nozīmīgāko, īstāko, patieso. Cilvēki tik daudz un bieži gozējas paši savos  greizajos spoguļos, ka nespēj vienkāršās lietās ieraudzīt Dievišķo Daili un Kārtību. Un neredz acīmredzamo – Mīlestības pastāvīgu klātbūtni savā dzīvē. 

Tu man ko lūdzi un es Tev ko lūgšu. Izlasi šo vēstuli. Vienkārši izlasi, kad tā pie Tavām kājām noritēs no kāda koka. Tā būs parasta koka lapa. Lai svešām acīm nav jāsmej. Lai netīras rokas pēc tās netīkotu. Gan jau arī tādām acīm un tādām rokām kāds cits no mums rakstīs vēstuli. Kaut kad vēlāk. Cilvēki saka – rīt, parīt, aizparīt.

Ar Tevi notiek tas pats, kas ar miljoniem citu cilvēku. Apelsīna sēkliņai tiek mainīts iekšējais kods. Ne vairāk un ne mazāk. Cits pārdzīvo to vieglāk, bet  cits – smagāk. Cilvēki runā un domā citādi. Tā vietā, lai vienkārši DZĪVOTU MĪLESTĪBAS GAISMĀ. Cilvēki vēlas citādi – sev, tikai sev, tūliņ uz karstām pēdām un pēc iespējas vairāk. Vairāk uzmanības, vairāk mīlestības, vairāk iejūtības un līdzcietības. Cilvēki vēlas to, kas viņiem JAU IR DOTS pārpārēm. Bet sava akluma pēc to visu cilvēks no sevis aizgaiņā prom. Un tad saka tik dīvainus vārdus – pasaule ir ļauna, tajā nav ne līdzcietības, ne mīlestības. 

Cilvēks zemē ierušina apelsīna sēkliņu un sagaida izaugam apelsīna koku. Bet Radītājs (cilvēki reizēm saka – Dievs) tagad maina visu notiekošo citādi. Tagad apelsīna sēkliņai ir vēlēts izaugt par ciedru. Slaidu stumbru sveķu pilēm pilnu. Čiekuriem, kuri smaržo rīta Saules pirmajos staros pēc ambrozija. Jā, cilvēks piktojas un īgņojas : „Kas tu par nepareizu koku. Kur ir mans iestādītais? Kur ir apelsīni? Es gribu apelsīnus! Gribu!!!"

Velti, cilvēk, piktojies un īgņojies. Radītājs tieši tagad ir vēlējis apelsīnam izaugt par ciedru slaidu stumbru. Un tā nebūt nav Dabas kļūda vai untums. Vien Radītājam ir tas zināms – kādām nolūkam apelsīna sēkliņas kods tiek mainīts pret ciedru. 

*** * *** * *** * ***

Tas bija tik ļoti sen, kad pie savām kājām ieraudzīju šo vēstuli.  Tā nolidoja no koka tieši man priekšā. Parasta kļavas lapa, saburzīta un ar caurumu vienā lapas stūrī. Es to pacēlu. Izbrīnīta sāku lasīt nepārprotami redzamos burtus. Tieši tādus kādus cilvēki parasti raksta uz papīra lapām. Liekot aploksnēs un sūtot pa pastu. Tagad es uzzināju, ka arī eņģeļi raksta vēstules. Vien nav nepieciešams pasta zīmogs un pasta kurjers arī nē. Jā, tagad es zinu – eņģeļi sarunājas citā valodā un citām rakstu zīmēm. Tik atsevišķos dzīves brīžos ko pasaka ar cilvēka lūpām. Kad tam pienāk Laiks.

SUDRABA gaisma lija manā dvēselē. Darot SKAIDRU UN TĪRU.