Saules griežos

Šai naktī BALTAJĀ no Dieva dārza Zelta putekšņi birst. Ņem sieku un salasi tos. Katram rītam miglas vālos aizdegt CEĻU uz MĀJĀM. Katram rītam, kad tumsa baida. Katram rītam, kad lietus līst. Katram rītam, kad Saule vēl aususi nava. Un jādodas ceļā. Ņem sieku un salasi šīs BALTĀS nakts Zelta putekšņus. No uguns liesmu mēlēm un madaru klēpjiem.   …

Zelta stīpām Saule stīpota. To vienu es gribēju sev. Tā rociņā manā tika. Dimanta vizulīšu. Ugunī sviedu. Dzirkstelītes gaisos skrēja. Dimanta vizulīši bira. Zālītē skrēja. Saulīte ausa. Savu zelta stīpu man jautājoti. Pazaverīs, Saulīt, tai puķu dārzā. Dimantiņa vizulīšos ik lapiņa, ik ziediņš. Bērziņa galotnītē pati stīpa ira.

Kad Tev top auksti un vējš dzēš nost uguns liesmu mēles. PAŅEM to Saules ZELTA staru no SAULGRIEŽU rīta pļavas. IEPIN savos matos. Lai pelēkie mākoņi virs galvas pašķiras. Un ZILĀS debesis ATKAL STARO. Paņem to Saules ZELTA staru un IESVIED zālē sev zem kājām. Lai taka UZ MĀJĀM Tev ATKAL STARO. Paņem to ZELTA Saules staru un IEKUR ar to pavardu savu. Lai ATKAL SILTI TOP. LAI TOP!

Un zvaigznes savus lākturus sāk aizdegt. Lai ar NAKTS KATEDRĀLĒ ir savi gaismas spieti. PASTIEP tik roku savu un kādu lākturi paņem. Sev istabā uz galda ko likt. Medus kārei tieši blakus. Ar tajā ZELTA stars SAULGRIEŽU Saules ir ritējis kā rasa. Medus ZELTS un zvaigznes SUDRABS. TIEŠI TEV.

…

Kā būtu, ja no sniega pārslām nopītu vainagu Saulgriežu naktij? Domā, ka sniega pārslas aukstas tad būtu? Un kust sāktu pie uguns karstām liesmām? Var jau būt, var būt. Un ja tomēr no sniega pārslām vainagu sev vīsi, tad CIK SKAISTA TAD TAPSI! Tu taču zini kādi ir sniega kristāli? Kā zvaigznes, kas debesīs staro. Cita par citu skaistāka. Un spožāka. Tad iedomā kāds vainags no tām taptu. Un ja vēl tajā meža zemenes Tu iepītu. Mmm…

Tāds GAISMAS vizošs un smaržas pilns. BRĪNUMAINS kā no pasakas vai teiksmas. Un katrā sniega pārslā un ikkatrā zemeņogā SAVA VĒLĒŠANĀS KAS PIEPILDĪTA TAPS.

Un kā būtu, ja no lietus lāsēm Tu sev tērpu darinātu Saulgriežu rītam? Var jau būt, var būt tas iztvaikotu miglā zustu. Var jau būt. Tik iedomā kā tas tērps Saulei austot varavīksnes košās krāsās taptu. Kāda GAISMA tad taptu. No lietus lāsēm, no sniega pārslu un zemeņogu vainaga. Un no madaru kurpēm ar smilgu sprādzēm. Var jau būt, var būt tā tik pasaka vai teiksma sena. Var jau būt. Tik ATCERIES – SAPŅI PIEPILDĪTI TIEK NO TAVAS SKAIDRĀS SIRDS NĀKUŠIE.

…

Zilajā jūrā dzima BALTS rīts. Ar madarām viļņu galos. Ar dzintara krellēm. Tik SILTĀM, siltām ka plaukstās siltums izplaucē asaru pērles BRĪNUMAINOS ziedos. Ber siekiem šos ziedus pār sētu savu un pār pasaules svešo daļu. Ar tajā TAVAS MĀJAS IR.

Zilajā jūrā dzima SAULAINA diena. Ar ugunspuķu volāniem Tavu brunču malās. Ar kameni plaukstās. Tik SILTU, siltu ka siltums Tavās plaukstās asaru pērles IZPLAUCĒJA ziedus BRĪNUMAINUS. Ar šos ziedus izber pār savu sētu.

Zilajā jūrā dzima VIOLETAIS vakars. Ar liepziedu smaržu pilns. Un mēness silto saktu Tev plaukstās. Tik SILTU, siltu ka Tavās plaukstās siltums asaru pērles IZPLAUCĒJA ziedos BRĪNUMAINOS. Ber ar šos ziedus pār sētu savu un pār pasaules svešo daļu.

Ber BALTO ziedu sapņus, SAULES ziedu un VIOLETO ziedu vijas siekiem pilniem. Lai SAPŅU PĻAVAS IZZIED PILNOS ZIEDOS. VISĀ PASAULĒ – TAVĀS MĀJĀS. Nāks tumši mēļā NAKTS un Tavus SAPŅUS VĒRTĪS ĪSTENĪBĀ.

…

Un atkal lietus līst. Sākot JAUNU pasaku vasaras vidū. Ar zāles AUGŠANU pret Sauli un Debesīm. Ar vīgriežu SAPŅIEM par Sauli un Debesīm. Ar rasas lāses MIRDZUMU pret Sauli un Debesīm. Un tieši tāds ir cilvēks pats. Kad AUGOT un SAPŅOJOT SAVU MIRDZUMU DĀVĀ PASAULEI.

…Un tai rasā IERITĒJA dimanta oliņa. Kā zirnīša graudiņš – tik maza. Tās GAISMA pār pasauli MIRDZ.