Zvaigznes plaukstā: jūnijs 2012

ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs

otrdiena, 2012. gada 26. jūnijs

Jasmīnziedos Tava sirds pukst. Tā ir silta kā upe bula laikā. Tavas sirds upes krastos madaras zied. Un ugunspuķes savus gunkurus kur. Saulgriežu naktī laivas upes krastos stāj. BALTAJĀ naktī. Kad Zelta putekšņi kā lietus lāso.

Līst lietus. Pastiep roku un ļauj lāsēm piepildīt plaukstu Tavu. Šajās lietus lāsēs sabiruši it visi ziedputekšņi. Saldi kā medus. No priedēm. No ziediem pļavā. Šajās lietus lāsēs Saule ir ievijusi arī savu prieku. Par Gaismas cilvēkiem.

Jasmīnziedos Tava sirds pukst.

24.jūnijs 2007

ceturtdiena, 2012. gada 21. jūnijs

Saules griežos

Šai naktī BALTAJĀ no Dieva dārza Zelta putekšņi birst. Ņem sieku un salasi tos. Katram rītam miglas vālos aizdegt CEĻU uz MĀJĀM. Katram rītam, kad tumsa baida. Katram rītam, kad lietus līst. Katram rītam, kad Saule vēl aususi nava. Un jādodas ceļā. Ņem sieku un salasi šīs BALTĀS nakts Zelta putekšņus. No uguns liesmu mēlēm un madaru klēpjiem. …

Zelta stīpām Saule stīpota. To vienu es gribēju sev. Tā rociņā manā tika. Dimanta vizulīšu. Ugunī sviedu. Dzirkstelītes gaisos skrēja. Dimanta vizulīši bira. Zālītē skrēja. Saulīte ausa. Savu zelta stīpu man jautājoti. Pazaverīs, Saulīt, tai puķu dārzā. Dimantiņa vizulīšos ik lapiņa, ik ziediņš. Bērziņa galotnītē pati stīpa ira.

Kad Tev top auksti un vējš dzēš nost uguns liesmu mēles. PAŅEM to Saules ZELTA staru no SAULGRIEŽU rīta pļavas. IEPIN savos matos. Lai pelēkie mākoņi virs galvas pašķiras. Un ZILĀS debesis ATKAL STARO. Paņem to Saules ZELTA staru un IESVIED zālē sev zem kājām. Lai taka UZ MĀJĀM Tev ATKAL STARO. Paņem to ZELTA Saules staru un IEKUR ar to pavardu savu. Lai ATKAL SILTI TOP. LAI TOP!

Un zvaigznes savus lākturus sāk aizdegt. Lai ar NAKTS KATEDRĀLĒ ir savi gaismas spieti. PASTIEP tik roku savu un kādu lākturi paņem. Sev istabā uz galda ko likt. Medus kārei tieši blakus. Ar tajā ZELTA stars SAULGRIEŽU Saules ir ritējis kā rasa. Medus ZELTS un zvaigznes SUDRABS. TIEŠI TEV.

…

Kā būtu, ja no sniega pārslām nopītu vainagu Saulgriežu naktij? Domā, ka sniega pārslas aukstas tad būtu? Un kust sāktu pie uguns karstām liesmām? Var jau būt, var būt. Un ja tomēr no sniega pārslām vainagu sev vīsi, tad CIK SKAISTA TAD TAPSI! Tu taču zini kādi ir sniega kristāli? Kā zvaigznes, kas debesīs staro. Cita par citu skaistāka. Un spožāka. Tad iedomā kāds vainags no tām taptu. Un ja vēl tajā meža zemenes Tu iepītu. Mmm…

Tāds GAISMAS vizošs un smaržas pilns. BRĪNUMAINS kā no pasakas vai teiksmas. Un katrā sniega pārslā un ikkatrā zemeņogā SAVA VĒLĒŠANĀS KAS PIEPILDĪTA TAPS.

Un kā būtu, ja no lietus lāsēm Tu sev tērpu darinātu Saulgriežu rītam? Var jau būt, var būt tas iztvaikotu miglā zustu. Var jau būt. Tik iedomā kā tas tērps Saulei austot varavīksnes košās krāsās taptu. Kāda GAISMA tad taptu. No lietus lāsēm, no sniega pārslu un zemeņogu vainaga. Un no madaru kurpēm ar smilgu sprādzēm. Var jau būt, var būt tā tik pasaka vai teiksma sena. Var jau būt. Tik ATCERIES – SAPŅI PIEPILDĪTI TIEK NO TAVAS SKAIDRĀS SIRDS NĀKUŠIE.

…

Zilajā jūrā dzima BALTS rīts. Ar madarām viļņu galos. Ar dzintara krellēm. Tik SILTĀM, siltām ka plaukstās siltums izplaucē asaru pērles BRĪNUMAINOS ziedos. Ber siekiem šos ziedus pār sētu savu un pār pasaules svešo daļu. Ar tajā TAVAS MĀJAS IR.

Zilajā jūrā dzima SAULAINA diena. Ar ugunspuķu volāniem Tavu brunču malās. Ar kameni plaukstās. Tik SILTU, siltu ka siltums Tavās plaukstās asaru pērles IZPLAUCĒJA ziedus BRĪNUMAINUS. Ar šos ziedus izber pār savu sētu.

Zilajā jūrā dzima VIOLETAIS vakars. Ar liepziedu smaržu pilns. Un mēness silto saktu Tev plaukstās. Tik SILTU, siltu ka Tavās plaukstās siltums asaru pērles IZPLAUCĒJA ziedos BRĪNUMAINOS. Ber ar šos ziedus pār sētu savu un pār pasaules svešo daļu.

Ber BALTO ziedu sapņus, SAULES ziedu un VIOLETO ziedu vijas siekiem pilniem. Lai SAPŅU PĻAVAS IZZIED PILNOS ZIEDOS. VISĀ PASAULĒ – TAVĀS MĀJĀS. Nāks tumši mēļā NAKTS un Tavus SAPŅUS VĒRTĪS ĪSTENĪBĀ.

…

Un atkal lietus līst. Sākot JAUNU pasaku vasaras vidū. Ar zāles AUGŠANU pret Sauli un Debesīm. Ar vīgriežu SAPŅIEM par Sauli un Debesīm. Ar rasas lāses MIRDZUMU pret Sauli un Debesīm. Un tieši tāds ir cilvēks pats. Kad AUGOT un SAPŅOJOT SAVU MIRDZUMU DĀVĀ PASAULEI.

…Un tai rasā IERITĒJA dimanta oliņa. Kā zirnīša graudiņš – tik maza. Tās GAISMA pār pasauli MIRDZ.

pirmdiena, 2012. gada 18. jūnijs

Vēlos...

tici UN redzi!

svētdiena, 2012. gada 17. jūnijs

SUDRABA gaisma lija manā dvēselē

Vai zini, mans sirdsmīļotais, tavi cilvēka lūpām izteiktie vārdi eņģeļu ausīm skan kā mūzika no arfas stīgām. Tavas cilvēka lūpas teica „nē”, kad tajā pašā brīdī Tavas sirds dziļumā modās jauna eņģeļa „jā”. Tieši tā notiek pārdzimšana. No cilvēka par citu – debesu būtni. Ar acīm to ne vienmēr var redzēt. Arī pats cilvēks ne vienmēr to sajutīs un sapratīs nepārprotami. Tas ir tikai pats sākums un kā sākumā vēl cilvēka ietērps ir ierastāks. Kamēr tieši Tev tiks noausti citi spārni ar kuriem trauksies vistālākajās vietās, kur vien to vēlēsies. No šī brīža Tev tiek doti īpaši palīgi, kuri Tev sniegs visu nepieciešamo – drosmi, paļāvību, spēju ticēt nezūdamībai (zināt)

Mans sirdsmīļotais – Tavas sirds kristāls zaigo tieši kā manas sirds kristāls. Un nav nozīmes kur Tu esi un ko dari dienas gaitās savās.

Divi kā viens savas jūtas nesot uz svētā altāra. Esi sveicināts savās mājās - Debesīs!

Tā reizēm notiek, kad cilvēka lūpās teiktais „nē” otrā pusē ir „jā”. Tā notiek tikai tad, kad tam ir pienācis īstais laiks. Kad cilvēkam dotais laiks ir iztecējis un ir laiks eņģeļu pasaulē sev vietu rast. Sākumā jaunajam iemītniekam ir grūti, kamēr apgūst eņģeļu valodu. Tā ir pilnīgi citāda kā cilvēku valoda. Pakāpeniski tiek atņemta spēja un prasme melot un izpaust domas, kuras nav dzimušas no patiesības. Un tas nekas, ka dzīve kā cilvēkam turpinās un turpināsies arī turpmāk. Tā ir balta patiesība – eņģeļi pasaulē dzīvo kā cilvēki. Kā visi citi. Tikai atšķirībā no cilvēkiem, mums ir cits darbs uzticēts. Kalpot cilvēkiem. Dažādi. Līdz šim brīdim, es kalpoju Tev, mans sirdsmīļotais. Un tikai Tavs izteiktais lūgums spēja atbrīvot mani no uzliktā kalpošanas laika. Ar laiku arī Tu apgūsi šo mākslu – kalpot cilvēkiem. Tā ir viena no mūsu sūtībām. Aizsargāt, pakalpot, parādīt ceļu, novirzīt no aplamā, un vēl un vēl. Tik ar pavēlēm mūs nevar ietekmēt, vien ar lūgumu no sirds nākušo.

Līdz šim Tu mani nevarēji sadzirdēt, Tavās ausīs vien klusi vējš žūžoja. Ar roku to centies aizdzīt prom. Mums ir grūti cilvēkiem viņu tik nabadzīgajā valodā pateikt svarīgāko, nozīmīgāko, īstāko, patieso. Cilvēki tik daudz un bieži gozējas paši savos greizajos spoguļos, ka nespēj vienkāršās lietās ieraudzīt Dievišķo Daili un Kārtību. Un neredz acīmredzamo – Mīlestības pastāvīgu klātbūtni savā dzīvē.

Tu man ko lūdzi un es Tev ko lūgšu. Izlasi šo vēstuli. Vienkārši izlasi, kad tā pie Tavām kājām noritēs no kāda koka. Tā būs parasta koka lapa. Lai svešām acīm nav jāsmej. Lai netīras rokas pēc tās netīkotu. Gan jau arī tādām acīm un tādām rokām kāds cits no mums rakstīs vēstuli. Kaut kad vēlāk. Cilvēki saka – rīt, parīt, aizparīt.

Ar Tevi notiek tas pats, kas ar miljoniem citu cilvēku. Apelsīna sēkliņai tiek mainīts iekšējais kods. Ne vairāk un ne mazāk. Cits pārdzīvo to vieglāk, bet cits – smagāk. Cilvēki runā un domā citādi. Tā vietā, lai vienkārši DZĪVOTU MĪLESTĪBAS GAISMĀ. Cilvēki vēlas citādi – sev, tikai sev, tūliņ uz karstām pēdām un pēc iespējas vairāk. Vairāk uzmanības, vairāk mīlestības, vairāk iejūtības un līdzcietības. Cilvēki vēlas to, kas viņiem JAU IR DOTS pārpārēm. Bet sava akluma pēc to visu cilvēks no sevis aizgaiņā prom. Un tad saka tik dīvainus vārdus – pasaule ir ļauna, tajā nav ne līdzcietības, ne mīlestības.

Cilvēks zemē ierušina apelsīna sēkliņu un sagaida izaugam apelsīna koku. Bet Radītājs (cilvēki reizēm saka – Dievs) tagad maina visu notiekošo citādi. Tagad apelsīna sēkliņai ir vēlēts izaugt par ciedru. Slaidu stumbru sveķu pilēm pilnu. Čiekuriem, kuri smaržo rīta Saules pirmajos staros pēc ambrozija. Jā, cilvēks piktojas un īgņojas : „Kas tu par nepareizu koku. Kur ir mans iestādītais? Kur ir apelsīni? Es gribu apelsīnus! Gribu!!!"

Velti, cilvēk, piktojies un īgņojies. Radītājs tieši tagad ir vēlējis apelsīnam izaugt par ciedru slaidu stumbru. Un tā nebūt nav Dabas kļūda vai untums. Vien Radītājam ir tas zināms – kādām nolūkam apelsīna sēkliņas kods tiek mainīts pret ciedru.

*** * *** * *** * ***

Tas bija tik ļoti sen, kad pie savām kājām ieraudzīju šo vēstuli. Tā nolidoja no koka tieši man priekšā. Parasta kļavas lapa, saburzīta un ar caurumu vienā lapas stūrī. Es to pacēlu. Izbrīnīta sāku lasīt nepārprotami redzamos burtus. Tieši tādus kādus cilvēki parasti raksta uz papīra lapām. Liekot aploksnēs un sūtot pa pastu. Tagad es uzzināju, ka arī eņģeļi raksta vēstules. Vien nav nepieciešams pasta zīmogs un pasta kurjers arī nē. Jā, tagad es zinu – eņģeļi sarunājas citā valodā un citām rakstu zīmēm. Tik atsevišķos dzīves brīžos ko pasaka ar cilvēka lūpām. Kad tam pienāk Laiks.

SUDRABA gaisma lija manā dvēselē. Darot SKAIDRU UN TĪRU.